Tautas māksla, balles un spoks

Kad pirms 35 gadiem Saldū uzcēla jauno kultūras namu, bija priecīgi gan toreizējie kultūras nama darbinieki, gan mākslinieciskās pašdarbības kolektīvi. Jaunās telpas šķita plašas jo plašas. Laika gaitā visi pārliecinājās, ka projekts nav visai piemērots rajona kultūras namam (tāds kādreiz bija tā statuss).

Taču šķēršļu nav, ja vien kultūras nams pievelk ar iespējām interesanti pavadīt vakarus un brīvdienas, redzēt labus kinoseansus, teātra izrādes, noklausīties skaistus koncertus, izdancoties. Iepriekšējie kultūras nama direktori atceras, ka katru nedēļas nogali notikuši pasākumi dažādu profesiju un vecumu cilvēkiem. Biežas profesionālo mākslinieku viesizrādes un vieskoncerti. Tas bija cits laiks, un kultūras nams toreiz - vienīgā atpūtas un izklaides iespēja, jo nebija ne video, ne interneta, ne daudzo kafejnīcu.

Kultūras centra pašreizējā direktore SANTA LAURINOVIČA uzsver, ka pirms diviem gadiem, kad sākusi strādāt, saņēmusi "smagu mantojumu". "Šodien arī kultūrā valda konkurence, taču, manuprāt, kultūras centra prioritātei jābūt tautas mākslai, jomai, kuru neaizpildīs neviena cita kultūras iestāde," saka S. Laurinoviča. "Tādēļ ikvienam, kas vēlas, dodam iespēju attīstīt savus talantus, - sākot no pirmskolēna līdz pensionāram, lai būtu nepārtrauktība, saglabātos ilggadēji mākslinieciskās pašdarbības kolektīvi. Mums ir jādomā, kas piedalīsies Dziesmu un deju svētkos pēc 10 un vairāk gadiem."

Darbojas 13 mākslinieciskās pašdarbības kolektīvi ar gandrīz 300 dalībniekiem. 35 gadi pagājuši, taču joprojām dejo "Kursa", kurā nomainījušās paaudzes, dzied jauktais koris "Varavīksna", iestudē lugas Tautas teātris, auž Tautas lietišķās mākslas studijas audējas. Senioru koris "Rudenājs" pārtapis jaunā kvalitātē, bet pamats tam bija kādreizējais koris "Vairogs".

Visā valstī pazīst vidējās paaudzes deju kolektīvu "Bandava", kuram ir labi panākumi dažādos konkursos un skatēs. Kultūras centrā šodien daudz vairāk bērnu un skolēnu nekā agrākajos gados. (Dažādu vecumu dejotāji no "Dzīpariņa", teātra un "Kursas" studiju dalībnieki.) Diemžēl, un to atzīst arī pašreizējie kultūras darbinieki - par maz pasākumu bērniem un jauniešiem.

Saldus kultūras centra īpatnība salīdzinājumā ar citiem - te "zem viena jumta" ir arī vietējais radio un kinoteātris, Kalnsētas parks, kur notiek sezonas pasākumi. Sazarotība uzliek papildu pienākumus, un lielākoties tiem ir administratīvs raksturs. Tādēļ direktore saka - būtu nepieciešams vēl viens radošais darbinieks, kura ziņā būtu dažādu pasākumu rīkošana. Starp citu, šāda štata vienība kultūras namā kādreiz bijusi.

Pirms jubilejas tiekoties, darbinieki stāstīja, ka, neraugoties uz katra tiešajiem pienākumiem, ja nepieciešams, visi nāk palīgā.

Šī sezona īpatnēja, jo gan Tautas teātrī, gan tā studijā, gan lietišķās mākslas studijā, arī citos kolektīvos ir jauni dalībnieki, arī jaunas diriģentes - Ināra Bērziņa un Diāna Demitere jauktajam korim, vadītāja Rita Gustiņa - lietišķās mākslas studijai.

"Mūsu prioritātes šajā sezonā ir gatavošanās Dziesmu un deju svētkiem, Kalnsētas parka tualešu remonts, beidzot jauni tērpi tiek šūti jauktajam korim," Santa stāsta. "Šajā sezonā Saldū notiks divi lieli pasākumi - "Latvju bērni danci veda" un Kurzemes novada un Dobeles dziesmu svētki.

Pilsētas pašvaldība iespēju robežās atbalsta, taču diemžēl visam naudas nepietiek, kultūras namam jau sen vajadzīgs remonts. Vērā ņemama ir Igaunijas, arī dažu Latvijas pilsētu un pagastu pieredze, tur katru gadu ir noteiktas prioritātes, tādā veidā iespējams koncentrēt līdzekļus un izremontēt kultūras iestādes. Mūsu sapņi ir lieli - gribētos atjaunot strūklaku kultūras nama priekšā, iekārtot pagrabā atpūtas telpas ar pirti, ierīkot Kalnsētas parkā Mīlētāju taku. Pagaidām gan jācer, ka kādreiz vismaz sagaidīsim kultūras nama remontu.

Kultūras centra mākslinieciskās daļas vadītāja LIDA ČEVERE piebilst, ka, neraugoties uz noplukušajām telpām, šet tiek domāts par to, lai katram pasākumam līdzi nāk kultūras darbinieku sirds siltums.

Jubilejā visiem dejotājiem, dziedātājiem, teātra spēlētājiem, kā arī pašdarbības kolektīvu vadītājiem, viņu ģimenēm Santa un Lida saka lielu paldies - par uzņēmību, par prieku, ko ar savu talantu sagādā ikvienam kultūras nama apmeklētājam.

Arī iepriekšējiem kultūras centra direktoriem bijuši lieli sapņi, no kuriem daļa realizēta, daļa - tā arī palikuši sapņi. Lūk, ko stāsta daži no viņiem.

ARTURS ZAVICKIS: "Man direktorēšanas laiks saistās ar šī nama celtniecību. Valsts deva naudu tikai ar nosacījumu, ka kultūras namā būs arī kinoteātris. Sarežģīta bija celtniecības vietas izraudzīšanās - sākotnējā iecere bija kultūras namu celt tagadējās Rīgas ielas kvartālā, bet tur jau bija uzprojektēts dzīvojamo namu masīvs. Bija arī citi varianti - starp sporta namu un autoostu, tagadējā administratīvā centra vietā. Beidzot tika izraudzīta šī vieta, kā toreiz domāja, - ar lielu perspektīvu, ka te būs milzīgs dzīvojamo namu masīvs. Kultūras namu cēla Liepājas celtniecības trests - diezgan ilgi, jo toreiz vienlaicīgi cēla arī vienu lauku skolu, liekas - Kursīšos. Arī celtnieki strādāja ne visai veikli un nekvalitatīvi, pirmdienās parasti tikai pret vakaru atbrauca. Pēc uzcelšanas nācās daudz ko labot.

Manā laikā kultūras namam bija savs estrādes orķestris un deju orķestris. Strādāja 10 darbinieki, daļai tehnisko darbinieku algu maksājām no saviem ieņēmumiem. Jāpiebilst, ka gadā nopelnījām apmēram 20 tūkstošus rubļu, kas tolaik bija liela nauda. Esmu pateicīgs visiem toreizējiem darbiniekiem un mākslinieciskās pašdarbības kolektīvu vadītājiem. Labs palīgs bija grāmatvede - mana uzvārda māsa - Rita Zavicka (starp citu - ļoti ilggadēja un laba darbiniece), arī saimnieks - Bērziņonkulis.

Liels notikums manā laikā bija tradicionālie pašdarbības kolektīvu atskaites koncerti, savstarpējā viesošanās ar plašiem koncertiem Mažeiķu un Paides kultūras namos."

ARVĪDS GRINBERGS: "Vairāk nekā 10 gadus strādājot par direktoru, vienlaicīgi biju arī režisors. Tolaik mums ļoti stingras prasības izvirzīja partijas komiteja. Kad atvēra jauno kultūras namu, sākās jauna elpa kultūras dzīvē. Mēs strādājām labā komandā. Darbojās 15 pašdarbības kolektīvi. Strādājām bez elpas atvilkšanas, jo kultūras darbinieks nevar savu darbu darīt "ar pirkstu galiem" - tajā darbā tolaik bija jābūt iekšā ar visu sirdi un gandrīz vai 24 stundas diennaktī. Strādājām kopā ar Andu Zeļenko, Mirdzu Zommerfeldi, Reini Tenteri.

Mums bija pilnas skatītāju zāles un parks - bija reizes, kad vienā vakarā ieņēmām vairāk nekā 1000 rubļu, daudz nopelnījām ar ballēm, ar brīvdabas izrādēm. Skatītājs ir jāpieradina - ar regulārām ballēm, koncertiem, izrādēm.

Jaunajā kultūras namā bija auksti, kurinājām ar oglēm, viss bija netīrs. Norunājām ar meistariem, ka jāpārtaisa katli kurināšanai uz šķidro kurināmo, slēdzām līgumus, jo Saldū tādu meistaru nebija. Kāds bija nosūdzējis, ka esam par darbu maksājuši skaidrā naudā, ieradās Tautas kontrole, man draudēja stingrais rājiens. Taču izpildkomitejas sēdē pierādīju, ka šī pārbūve dod lielu ekonomiju, un rājiena vietā saņēmu uzslavu."

PĒTERIS VEITNERS: "Kultūras namu vadīt mani pierunāja. Apelēja pie jūtām - tēvs visu mūžu skolotājs, vectēvs skolu dibinājis un kori vadījis, krustmāte vada lietišķās mākslas studiju. Solīja mašīnu un dzīvokli izgādāt. Manā laikā visas tradīcijas turpinājās padomju garā. Vislielākā darīšana bija, kad kultūras namā notika partijas konferences. Kultūras darbu vērtēja pēc tā, kāda pie sienām bija uzskatāmā aģitācija - visādi lozungi un tamlīdzīgi. Mums bija arī savs mākslinieks - Paulis Vegners, labi pašdarbības kolektīvu vadītāji - diriģente Irēna Zelča, "Kursas" vadītāja Velta Lodiņa, Tautas teātrī gan režisori mainījās - Biruta Bauma, Verners Kašs, Dzintra Kociņa. Atceros, ka uz kaut kādiem svētkiem tika iestudēts grandiozs uzvedums - "Par karavīriem nepiedzimst". Abi ar mākslinieciskās daļas vadītāju Danutu Lipstu braucām uz Dobeles karaspēka daļu pēc padomju armijas formas tērpiem un karavīru atribūtikas. Izrādē bija jātaisa uguņi un dūmi - lai radītu kara efektu.

Kas tik nav piedzīvots! Lielās tirgošanās ar tolaik deficīto pārtiku dažādu partijas pasākumu laikā, drošības orgānu pārbaudes pirms tiem. Kad viss bija pārbaudīts, nevienu kultūras nama darbinieku vairs iekšā nelaida, varējām iet mājās. Ļeņingradas cirka izrāžu laikā vienā grimētavā, kur bija dzīvnieku būri, viens mērkaķītis bija caur režģiem izbāzis ķepiņu, aizķeksējis elektrisko plītiņu, kas bija ieslēgta telpas apsildīšanai, un to apgāzis. Ķepa apdegusi, plītiņa grīdā plankumu izdedzinājusi. Kultūras namā visur bija izvietoti dzīvnieku būri. Mājās ejot, gandrīz aiz pārskatīšanās iegāju pie lāča. Mums bija arī savs spoks. Kad Danuta to stāstīja, es smējos, bet reiz nakts dežūras laikā (tādas tolaik bija pirms lieliem valsts svētkiem) dzirdēju bēniņos soļus, gāju pārbaudīt, bet nekā nebija. Labas atmiņas saistās ar ievērojamu kultūras cilvēku viesošanos - Raimondu Paulu, Žoržu Siksnu, Edgaru Liepiņu, Viktoru Lapčenoku, Valmieras un Leļļu teātra aktieriem. Kad uzstājās slavenais Rīgas bērnu deju kolektīvs "Dzintariņš", dejotājiem uz mūsu skatuves gandrīz vietu nebija, nācās sacelt uz augšu kulises.

Lielu mana darba laika daļu aizņēma dažādu saimniecisku darbu veikšana. Daždien uz galda no rīta bija lapiņa ar 65 darbiem, kas jāizdara. No tiem kādi 10 - nekavējoties."

ZAIGA UPENIECE: "Kultūras namā nostrādāju 9 gadus - par metodiķi, instruktori, mākslinieciskās daļas vadītāju, direktori. Tagad grūti nošķirt, kurā postenī biju, kad rīkojām modes skates, pašdarbnieku vakarus, diskotēkas, bērnības svētkus. Daudz sarīkojumu notika visu vecumu cilvēkiem. Atceros savu jaunības ideālismu - nebija piesardzības, nebaidījos riskēt, likās - viss iespējams, un tad jau arī bieži izdevās. Tā kā ik pa laikam no darba kāds tika atbrīvots, beidzot paliku viena ar tehniskajiem darbiniekiem. Man izvirzīja ultimātu - vai nu piekrist būt par direktori, vai arī jāiet no darba prom. Piekritu. Kultūras namā sāka strādāt jauni cilvēki - Aiva Birzniece, Ingūna Resne, Jānis Jansons. Mums bija sirsnīgas attiecības ar tehniskajiem darbiniekiem - Katiņu, Marijas tanti, Āriju, ar visiem pārējiem, kurus nenosaucu. Atceros Valentīnu, kura audzēja daudz istabas puķu, likās, ka tās zied pašas no sevis, bez kopšanas. Maskavā mācoties, biju sasmēlusies visādas gudrības, sākām sūtīt saldeniekiem ielūgumus uz pasākumiem. Vēl tagad paskatoties šķiet - tie bija skaisti.

Manā laikā pie ieejas izveidojām dežuranta posteni, jo nāca ļoti daudz apmeklētāju, šāda štata vienība bija vajadzīga. Arī skatuves aizkari tika iegādāti, uzbūvēta nojumīte pie ārdurvīm. Diemžēl saimniecisko darbu kārtošana aizņēma daudz laika. Gan tajos, gan šajos laikos kultūrai trūkst naudas, tolaik vēl piedevām neko nevarēja dabūt. Valdīja sadales princips. Atceros, ka ziedus nepirkām, bet atvedām no KUK dārzniecības puķu podus un pēc pasākuma vedām atpakaļ.

Visos laikos, arī toreiz, bija pasākumi, uz kuriem atnāca maz cilvēku. Tās ir visu laiku problēmas, bet es domāju, ka pagājis laiks, kad kultūras darbu vērtēja pēc tā, cik daudz cilvēku atnākuši. Es uzskatu, ka kultūras namam jārada iespējas un jāpalīdz ar padomu - interesentiem pašiem darboties, veidot interešu klubus. Tā notiek Dānijā, kur ir šie klubi, un neviens negaida, ka kāds visu noliks uz paplātes gatavu. Kultūras darbinieki tikai palīdz.

Cilvēku viedokļi ir dažādi - kas patīk un liekas interesants vieniem, citiem nepatīk. Bet tajā brīdī, kad viss notiek, kultūras nama darbinieku, vismaz mani, pārņem brīnišķīgā izjūta - tas ir manis izdzīvots un radīts."