"Sauciet mani par dramatiskā pulciņa vadītāju."

Rubas amatierteātrim šī ir 10. sezona. Kolektīva režisors ELMĀRS KALNIŅŠ gan uzsver, ka viņš neesot diplomēts režisors un viņa kolektīvu diez vai drīkstot dēvēt par amatierteātri. Drīzāk gan par dramkružoku (dramatisko pulciņu - V. D.). Tajā pašā laikā Elmārs lepojas ar saviem aktieriem un to, ka Rubas iestudējumus ar prieku vērojuši ne vien rubenieki, bet arī visas leišmales un tālāku Latvijas vietu skatītāji.

Elmārs savulaik beidzis Lauksaimniecības akadēmiju, ir grāmatvedis - ekonomists. Tagad studē otrajā kursā Liepājas Pedagoģijas akadēmijā. Strādā Rubas speciālajā internātskolā par direktora vietnieku saimnieciskajā darbā un māca amatniecību.

Kāda nozīme dramatiskajam kolektīvam pagasta kultūras dzīvē?

"Kā jebkuram mākslinieciskās pašdarbības kolektīvam, kurā darbojas dažādu paaudžu cilvēki. Tas dod morālu gandarījumu, iespēju sevi apliecināt, bet skatītājiem - mātēm, vecmāmiņām, bērniem un mazbērniem - iespēju paskatīties, ko spēj viņu radinieki, kaimiņi, visi pagasta ļaudis. Vienīgi 80. gados mūspusē bija neliels pieklusums. Tad varēja izbraukāt uz profesionālo teātru izrādēm, tagad - mazāk, tādēļ jāspēlē pašiem. Man galvenais ir "netaisīt" brāķi, lai cilvēks, kas atnācis uz izrādi, aizejot būtu guvis gandarījumu. Ja tādas prasības kolektīva vadītājam ir pret saviem dalībniekiem un ja izrāde ir kvalitatīva, arī skatītājs kļūst aizvien prasīgāks.

Izrādes patīk, par to liecina skatītāju pilnās zāles. Kad pirmo reizi viesojāmies Jaunaucē, bija maz skatītāju, bet nākamreiz mums par pārsteigumu bija atnākuši jau 60 cilvēki. Acīmredzot mūs jau pazīst, zina, ko var gaidīt no izrādes.

Mēs neiestudējam modernas lugas, lauku cilvēkiem patīk saprotamas, pēc kuru noskatīšanās ir, ko padomāt, arī pasmieties. Prieks, ka Zaņā, kad turp aizbraucām pirmo reizi, skatītāji atnāca saposušies. Tagad mūs aicina braukt atkal, un tie ir tie "siltie punkti". Nekādā gadījumā nevaram atteikties, lai gan daudzviet skatītāju zāles ir dažādas, skatuves - mazas, bet galvenais ir kontakts ar skatītājiem."

Kā iesākās jūsu režisora karjera?

"Iesākumā dramatisko kolektīvu vadīja toreizējā kluba vadītāja Anita Upīte, iestudējām Vulfa "Līnis murdā". Bija doma par Blaumaņa "Zagļiem", bet toreiz pietrūka vīriešu lomu tēlotāju. "Līni" nospēlējām tikai vienu reizi, jo Anita no Rubas aizgāja prom. Nākamajā rudenī Laura (kluba vadītāja Laura Berga - V. D.) aicināja, vai es neesmu ar mieru pamēģināt. Kopš tā laika pamēģinu (smejas). Par īstiem režisoriem mūsu rajonā uzskatu Robertu Segliņu, Ļubu Kapteini, varbūt vēl dažus."

Vai bija viegli jūs pierunāt?

"Cilvēki Rubā man bija pazīstami, un es riskēju."

Vai pirms tam bija kāda saskarsme ar skatuvi?

"Jā, skolas gados piedalījos Brigaderes "Sprīdīša" uzvedumā, kura režisore bija tā pati Anita Upīte, bet lielāko skolu ieguvu Cēsu Tautas teātra studijā, kuru vēl tagad vada Rasma Bērziņa. Trijos gados ieguvu pamatzināšanas. Vēlāk, mācoties Lauksaimniecības akadēmijā, darbojos augstskolas drāmas studijā. Iestudējām Gunāra Priedes lugu "Vējturis abažūrā". Pēc tam man teātra spēlēšanā iestājās pauze."

Kas lauku amatierteātra režisoram ir būtiskākais?

"Katrai sezonai atrast lugu, kas kolektīvam būtu pa spēkam. Tas ir diezgan grūti. Man palīdz Gunta (Elmāra dzīvesbiedre Gunta Kalniņa - V. D.). Viņa palasa lugas un iesaka. Līdz šim katru sezonu esam iestudējuši pa lugai. Sākam oktobrī. Visgrūtākais ir pārliecināt izraudzīto aktieri - tev būtu jānāk spēlēt teātri, tā loma kā radīta tieši tev. Es jau esmu iepriekš noskatījis, uz ko katrs spējīgs. Sastāvs mainās. Paliek kodols.

Režisoram ar aktieriem jābūt dabiskām, brīvām attiecībām. Tas gan ir svarīgi cilvēku savstarpējās attiecībās vispār - ka vari paļauties uz otru, ja pats esi godīgs un droši vari skatīties cilvēkiem acīs."

Ko iestudēsiet jubilejas sezonā?

"Esam jau sākuši mēģinājumus. Iestudēsim Ulda Siliņa "Ķemermiestiņā". Tas ir stāsts par latviešu strēlniekiem 1916. gadā. Par tautā populārās dziesmas rašanos, krodzinieces - Ķemeru Annas - dzīvesstāsts, strēlnieku humors, savstarpēja apcelšanās. Lugā parādīts, kādi tie latviešu puikas bija - ar "saplēstajām sirsniņām" un likteņiem. Man šī luga patīk. Tagad galvenais ir atrast latviešu strēlnieku tērpus, jo humpalās, kur nereti atrodam kostīmus citām izrādēm, to, protams, nav. Kluba vadītāja mēģinās sarunāt ar kādu teātri un tērpus iznomāt, taču bail domāt, cik tie varētu maksāt."

Vai izrādē skanēs arī latviešu strēlnieku skaistās dziesmas?

"Jā, dziedāsim "Ķemermiestiņu" un "Rīgas puikas tiltu taisa". Būs arī atbilstoši mūzikas ieraksti. Tie vēl jāmeklē. Mums ir tradīcija, ka pirmizrādes notiek februāra beigās. Ceram, ka arī šoreiz spēsim līdz tam laikam lugu dabūt gatavu."

Vai ir arī aktieri, kas spēlē kādu mūzikas instrumentu?

"Daži ir. Pranis Ramons, piemēram, spēlē ģitāru, Vitālijs Tenis arī muzicē. Savs ampluā jau ir katram, bet man liekas, ka mūsējie visi ir apdāvināti un ampluā viņiem ir vairāki."

Režisoram, īpaši lauku amatierteātrī, jābūt lielam psihologam...

"Jāpazīst cilvēki. Es esmu dzimis Rubā, lai gan tagad šeit dzīvo daudz tādu cilvēku, kuru kādreiz nebija, izaugusi jauna paaudze. Mūsu kolektīva īpatnība, ka tie, kas spēlē teātri, nereti dejo arī deju kolektīvā, dzied ansamblī. Mēs smejamies, ka drīz vajadzēs lielāku kultūras namu, lai visiem pietiktu vietas mēģinājumiem. Tie notiek ne vien darbdienu vakaros, bet arī sestdienās un svētdienās.

Ir prieks un lepnums, kad dzirdu slavējam mūsu pašdarbniekus - dejotājus, arī teātra spēlētājus. Tad ir vēlēšanās un stimuls turpināt. Mēs pierādām, ka ne tikai saldenieki, druvenieki vien ko spēj. bet arī rubenieki."

Vai neesat uzdrošinājusies savu kolektīvu pieteikt "Gada izrādei"?

"Tas, ka jau 10 gadu spēlējam, nav rādītājs. Domāju, ka mūsu izrādēm vēl nav tādas kvalitātes, tādēļ jau saucu mūs par dramatisko pulciņu. Amatierteātris ir augstāks pakāpiens. Jā, mēs spēlējam savam priekam, sava pagasta un kaimiņu pagastu skatītājiem. Esam piedalījušies arī teātru festivālos - Talsos, Bauskā. Eksperti jau briesmīgi totāli mūs nekritizē, vien aizrāda, ka zeķubikšu krāsa nav atbilstoša, vēl kādus sīkumus - par skatuves iekārtojumu. Slavē par labiem dialogiem. Tā ka tik traki jau nav. Taču, kad mūs visus samet vienā "grāpī", kur ir Jelgavas Tautas teātris, citi labi kolektīvi, tad... Nē, es jau nesatraucos, nepretendējam uz godalgotām vietām. Lepnums jau par to vien, ka Rubas izrādes "izskan" citur Latvijā. Labas atsauksmes saņēmām festivālā Bauskā. Uzskatu - izrādei jābūt tādai, lai pašiem nav kauns to spēlēt. Vienu izrādi sezonā spēlējam vidēji deviņas reizes. Principā neko daudz neslīpējam, lai aktieriem nepāriet spēles prieks. Lielākais "uzrāviens" tomēr ir pirmizrādē. Un tas jāsaglabā. Pašam prieks, ka aktieri prot improvizēt, ja aizmirstas teksts. Nav nevajadzīgu paužu. Tas ir sasniegums. Vai var būt lielāks gandarījums, ja uz pirmizrādi atnāk 100 skatītāju? Interesanti, ka ir cilvēki, kas nāk jau stundu iepriekš, sēž un gaida sākumu.

Viens no pēdējo gadu lielākajiem gandarījumiem bija pērn rajona kultūras pasākumā "Re, kā" iegūtā godalga - atpūta "Zvejniekos", kuru ļoti labi izmantojām.

Gandarījums, ka pati Līvija Akurātere reiz man jautāja, kādu režijas skolu esmu beidzis. Neesmu taču."

Kā jūs panākat rezultātu - slavējot, rājoties, izstāstot visu, kā kuram jārunā, kur uz skatuves jāstāv katrā ainā?

"Aktieri ir aizsargājami, uz viņiem nedrīkst bļaut. Galveno domu es pasaku, visu pārējo domājam kopā, izštukojam mizanscēnas, izdomājam - kā labāk, tas ir kopējais radīšanas prieks. Jā, es piestrādāju pie intonācijām, bet īpaši nevienu nedresēju un krustiņus uz skatuves, kurā vietā kuram jāstāv, nevelku. Mūsējie jau vairs nav vakarējie - spēj novērtēt arī citu kolektīvu kļūdas, un par to es priecājos. Reizēm pats sevi arī pieķeru, ka nespēju citu iestudējumus skatīties kā vienkāršais skatītājs. Un aprāju: ko tu kasies? skaties! atpūties taču!

Visgrūtāk ir spēlēt sava pagasta iedzīvotājiem - tā ir liela atbildība un pārbaudījums."

Šķiet, nav mazsvarīgs režisora šarms. Rubas teātra spēlētāji, manuprāt, savu režisoru mīl un ciena...

"(Kautrīgi) Kāds es esmu, tāds esmu."

Kādu profesiju cilvēki spēlē jūsu vadītajā dramkružokā?

"Skolotāji, pagasta darbinieki, privātuzņēmumos strādājošie. Viņiem esot prieks pārslēgties, piemēram, no biznesa uz teātri, mēģināt sevi apliecināt gluži citādā veidā nekā darbā."

Jūs pats arī esat spēlējis dažādas lomas.

"Ja grūti atrast lomai piemērotu aktieri, tad (smejas) jāspēlē pašam. Jaunekļus un mīlētājus gan diez vai vairs spētu tēlot, lai gan (atkal smejas) - kāpēc ne? No malas jau sevi grūti novērtēt, to dara mana sieva."

Iznāk, ka 10 gados esat iestudējuši 10 lugu. Kuru autoru lugas izvēlaties?

"Latviešu - Blaumani, Jurkānu, Vīganti... Starp citu, Ventas Vīgantes "Kad rūsa plaiksnī" man liekas viens no mūsu labākajiem sniegumiem."

Kā strādājat, sākot mācīt jaunu lugu?

"Pirmajā reizē izlasām to, sadalām lomas, nākamajā reizē jau katrs ar savu lugas eksemplāru ejam uz skatuves. Un pēc tam - tekstus pie malas, un sākas īstie mēģinājumi. Viens otrs ļoti ātri iemācās savu lomu, citam ilgāk vajadzīgs suflieris, dažs zina ne vien savu, bet arī partnera tekstu un var pateikt priekšā."

Kādas lugas jums pašam vislabāk patiktu iestudēt, ja būtu iespējas tās iestudēt?

"Svarīgi - par ko stāsta luga. Man patīk gan asprātīgas un spraigas, gan arī nopietnas lugas. Mēs cenšamies repertuārā iekļaut gan vienas, gan otras - katru gadu pārmaiņus. Filozofiskās varbūt nav sliktas.

Ja labi nospēlē, piemēram, sadzīves lugu, skatītājam pēc izrādes arī ir, par ko padomāt. Ikdienas rūgtums norimst, uzlabojas noskaņojums. Vismaz uz laiciņu."

Vai Rubas aktieri brauc skatīties arī profesionāļu izrādes?

"Braucam. Esam bijuši Liepājā uz "Kaupēn, mans mīļais", "Neglīto pīlēnu"... Tā kā es mācos Liepājā, izpētu Liepājas teātra repertuāru un, ja kas iekrīt acīs, varu pieteikt biļetes. Esam bijuši arī uz Rīgas teātriem, lai gan - ne visai bieži. Jāsaņemas, jāpiespiežas. Ģimenei aizbraukt uz izrādi ir diezgan dārgs prieks, bet nav neiespējami."

Bet mūsu rajona amatierteātri - vai visus esat redzējis?

"Diemžēl visus nē. Man patīk Martas Redovičas iestudējumi Ezerē, Ingūnas Balceres eksperimenti Jaunaucē. Protams, jau pieminēto režisoru Ļubas un Roberta izrādes."

Katram kolektīvam ir savas anekdotes, savas tradīcijas. Droši vien arī rubeniekiem...

"Ir, ir. Svinam vārda un dzimšanas dienas, sākot jaunas lugas lasījumu, izdzeram šampanieti, bet sezonas noslēgumā pēc pēdējās izrādes notiek "pasēdēšana".

Anekdotisku un jautru gadījumu ir daudz, tos grūti atcerēties un izstāstīt. Tā ir īpaša gaisotne. Katram aktierim ir savs "āķis", dažs, piemēram, atkal un atkal pārsakās, un - jo vairāk piedomā attiecīgajā vietā, jo biežāk pārsakās. Piemēram, vārda "gurķis" vietā regulāri saka "sīpols". Tad visi gaida - ko teiks šoreiz? Un visiem nāk smiekli jau iepriekš. Mēdzam pavilkt viens otru uz zoba, taču - labdabīgi. Izsmejamies par visvisādām tēmām."

Mēdz teikt, ka aktieri ir "jūtīgas dvēseles", kurus nemaz tā nedrīkst ķircināt, ātri apvainojas.

"Tas tiesa, tādēļ jābūt zināmai robežai. Tā ir jājūt. Īpašu apceļamo "objektu" mūsu kolektīvā nav.

Iestudēsim jauno lugu, parādīsim savās mājās un tad brauksim un rādīsim citiem, kas mūs gribēs redzēt. Mēģinājumos neiet viegli, vairāki aktieri mācās neklātienē, strādā. Pats pa dienu skolā arī nogurstu, jo ir liela nervu slodze strādāt ar bērniem, kas nāk no dažādām ģimenēm, kuri gan nespēj iemācīties, gan speciāli nemācās. Nu jau vairākus gadus skolā ir arvien vairāk "smagu" bērnu, bet mums viņus jāspēj sagatavot vismaz kādam amatam. Daudziem ir grūti materiālie apstākļi, gribas palīdzēt, bet - cik daudz varam?"