Augsim mīlestībā

Ziemassvētki savā veidā ir vislielākās mīlestības svētki. Universa Dievs ir mīlestības Dievs un atnāca pie mums, cilvēkiem, lai šo Savu mīlestību dāvātu pazudušajai cilvēcei. Tāpēc vajadzētu domāt par mīlestību, runāt par to un arī darīt mīlestības darbus.

Gribu līdzdalīt kādu notikumu, ko izlasīju R. Roja grāmatiņā "Neaptveramā mīlestība". Kaut arī tā ir maza, plāna grāmatiņa, tomēr tur ir vislielākā bagātība - atziņa: Dievs ir mīlestība, kas sniedz to visiem cilvēkiem, lai arī cilvēks būtu mīlestība. Ar to jau viņš atšķiras no dzīvnieka, jo ir spējīgs mīlēt.

Notikums ir šāds. Kāda sieviete, kurai pašai nebija bērnu, adoptēja meitenīti. Drīz viņa konstatēja, ka bērns sagādā daudz raižu, - bieži modina naktīs, prasot apkopšanu un rūpes. Mātes dzīve vairs nebija bezrūpīga kā senāk. Sākumā viņa domāja, ka ir kļūdījusies, pieņemot meitenīti. Nejuta īpašu mīlestību pret bērnu.

Drīz meitenīte nopietni saslima. Ārsts konstatēja smagu infekcijas slimību un lika mātei ievērot stingrus piesardzības noteikumus neatrasties blakus savam bērnam un nekādā gadījumā nepieskarties viņai, lai neinficētos. Pieaugušajiem šī slimība gandrīz vienmēr beidzas letāli.

Slimība progresēja, bērna ciešanas kļuva smagākas, un rūpes par meitenīti noveda māti pie domām un izjūtām, ka tā ir bezizeja. Māte no sākuma centās nepārkāpt ārsta brīdinājumus un mierināja bērnu, neaiztiekot viņu, bet vienā brīdī, redzot meitenītes acis piepildītas ar sāpēm, redzot tās bālo sejiņu un dzirdot smago elpošanu, viņa vairs nespēja atturēties, paņēma bērnu uz rokām, apmīļoja, kā to prot izdarīt vienīgi māte.

Pagāja dažas dienas, un arī mātei parādījās tie paši slimības simptomi, kādi pirms tam bija meitenītei. Ārsts nespēja plīdzēt, un pēc dažām dienām viena kapa vietā parādījās divi.

Lūk, tāda ir mīlestība - tīra, nesavtīga, gatava riskēt ar visu citu labā. Varbūt šis stāsts dod mums kādu nojausmu par Dieva mīlestību, kas lika Viņam atdot Savu Dēlu.

Bērna piedzimšana atnes sev līdzi daudz mīlestības. Tieši ar bērnu Dieva mīlestība ienāca mūsu grēka spitālības saindētajā pasaulē. Šīs mīlestības bērns "Jēzus pieņēmās gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un Cilvēkiem." (Lūkas 2:52) Izaudzis Viņš paņēma Savās piemīlīgajās rokās visu cilvēci, apmīļoja un atbrīvoja no grēka slimības, uzņemoties to uz Sevi, un nomira, lai mums nebūtu jāmirst. Dievs atdeva visu - lūk, mīlestības sākums, tās gaita un piepilde.

Pienāk Ziemassvētki, un daudzreiz mēs saviem tuviniekiem aizsūtām tikai apsveikuma kartiņu. Tomēr mīlestībai nepietiek tikai ar formālu apsveikumu. Ja mēs mīlam, tad lielākais apsveikums, lielākā dāvana esam mēs paši, mūsu uzmanība, mīlestības attiecības, satikšanās tuvums.

Mīlestība ir kas vairāk par jūtām. Tā ir nodošanās, sevis atdošana rūpēs par cita labumu. Šiem svētkiem vajadzētu atjaunot cilvēkos pazaudēto līdzību ar Dievu, atjaunot mūsos mīlestību. Tā būtu īsta šo svētku svinēšana.