Sniegs

IMANTS ANDERSONS, Tautas partijas Saldus biroja vadītājs:

- Nevar teikt, ka agrāk bija baltāks, labāks vai biezāks sniegs, vienkārši - bija labas sniega ziemas. Vienu tādu es atceros no laikiem, kad mācījos tehnikumā. No Saukas uz Daudzevu kursēja mazbānītis, un vienugad tam līdz jumtam bija sniegs. Tā bija 1955., 56. gada ziema. Otrreiz tik daudz sniega neesmu redzījis. Pēc tam gan Latvijā bija arī kārtīgi plūdi.

Manā dzimtajā pusē - Vadakstē - nav kalnu, un bērnībā nebija tādu iespēju no kalniņa laisties, labi ieskrieties un ar slēpēm braukt lejā. Bet ziemas prieki bija. Mēs, bērni, tāpat slēpojām un braucām ar ragaviņām. Protams, slēpes nebija tik labas, kādas ir šodien, - tie bija vienkārši dēļu gabali. Bet tad jau par to nedomājām.

Mums pie mājām bija liels dārzs, arī daudz citu stādītu koku, gandrīz kilometru gara gatve. Tāpēc ziemas sala vakaros jo labi varēja dzirdēt lausku. Īpaši - kad bija pilnmēness. Tad līdzenumā varēja redzēt tālu tālu, pat - ka tur zaķītis aizcilpo.

Skola no mājām nebija tālu, bet arī nelielajā ceļā ziemu izjutu, īpaši - mežā, kad koki piesniguši vai arī apsarmojuši balti. Mežā ziemā ir visskaistāk, tur man patika un arī tagad patīk vislabāk. Vienmēr, kad aizbraucu uz savu dzimto pusi, eju pastaigāties pa mežu.

Vēl ar sniegu man saistās Ziemassvētki un seni notikumi. Mani tēvabrāļi bija strēlnieki, un manā bērnībā viņi bieži stāstīja par Ziemassvētku kaujām. Vecāmāte tad vienmēr raudāja, jo karā bija pazaudējusi divus dēlus. Ai, kas tie bija par stāstiem!...

Dažreiz sniegs turas līdz Lieldienām - kā pagājušogad. Tad biju nodomājis mazliet izjokot mazdēlu, mežā rādot, ka zaķis sadējis olas. Bet atgadījās tā, ka sniegā patiesi iztraucējām zaķi, un, kamēr par to lielumlielā brīnīšanās, es zaķa guļvietā paspēju nolikt līdzatnestās olas.

DAILA MANKUSA, sporta skolas trenere:

- Cilvēks vienmēr tiecas pēc labā, un labais - tas ir tīrs un balts, bet balts - tas ir sniegs. Sniegs vienmēr ir tik tīrs un balts, kas tas nemaz nevar neaizskart kādu dvēseles stīgu. Vai kāds ir mēģinājis saskaitīt, cik dziesmu un dzejas vārsmu ir sacerēts par sniegu?

"Daba ir vienīgais, kas nekad nepieviļ". Jā, arī sniegs vienmēr ir balts, lai cik drūmi un tumši būtu mūsu dzīves mirkļi. Manī nejauši ieskanējās Andra Daņiļenko smeldzīgi dziedātā dziesma - pār sniega laukiem ziemas naktī vēlā, no dievnama reiz abi nācām, māt... To klausoties, kā sniega pārslu putenī pār mani aizvirpuļo dzīve no bērnības brīnumu gaidām līdz sniegam, kas sabiris matos.

Sniegs - tie ir netverami saulē mirdzoši plašumi, pa kuriem viegli, viegli slīd slēpes, atstājot baltas, mirdzošas sliedes.

Sniegs - tās ir mirdzošas nesasniedzamas kalnu galotnes, kuras vienmēr meklē mans skatiens, un sirdī atkal ieskanas dziesma - kā sniegi kalnu galotnēs, lai mūžam balti būtu mēs. Cik daudzus cilvēkus vilina šīs sniegotās virsotnes, cik daudzi tur meklējuši ceļu, pat nejautājot, kāpēc?

Sniegā ir tik viegli atstāt pēdas. Te savu rakstu atstājis zaķītis, stirniņa, bet tur - putniņš. Varbūt tas ir sveiciens no tāliem, jau atmiņā gaistošiem tēliem, bet varbūt te savu sveicienu atstājis tuvs draugs?

Sniegs - tie ir gada skaistākie svētki - Ziemassvētki -, kad lēni snieg sniegi šai naktī, kad baltā sniega pārslu rotā tērpušies meži, kad pār sniegotajiem laukiem skan tūkstoš dziesmu un zvanu skaņu.

Šajos baltajos svētkos gribu vēlēt visiem cilvēkiem, lieliem un maziem, pilīs un būdiņās, - lai jūsu gājiens pa dzīvi kaut nedaudz līdzinātos slēpju vieglajam slīdējumam pa baltajiem sniega plašumiem, kuros jūs atstātu baltas un mirdzošas pēdas. Atstājiet savu rakstu baltajā sniegā, varbūt to kāds izlasīs un viņam kļūs siltāk ziemas vējos un sniega plašumos.

Pierakstīja Agrita Maniņa