Brīnums

ILMENIS DANKBĀRS, mežzinis: - Man brīnums, ka mūsu stulbums un savu sasniegumu noliegšana ir tik izplatīta. Mums grib iestāstīt, ka nupat esam nokāpuši no koka un mums nav bijis ne savas zinātnes, ne pieredzējušu praktiķu. Mūsu darbu, pieredzi un sasniegumus pasniedz kā bezvērīgas pupu mizas. Tuvredzība, muļķība ir tiešām apbrīnojama.

Klausos, jaunatnes vidū kļūst populārs kompliments: "Tu esi baigi seksīgais, gribu ar tevi pārgulēt!" Vai tas tiešām ir labākais vīrieša vai sievietes raksturojums? Kāda ir mūsu valoda? Tā ir angliskots krievu valodas salikums. Man brīnums, cik ātri svešo pieņemam. Varbūt esam degradējušies un pārāk uzņēmīgi svešām ietekmēm... Varbūt kādam tas ir izdevīgi. Nu iecerēts mainīt ieroču likumu, it kā slikti, ka cilvēkiem ir ieroči. Bet cik noziegumu izdarīts ar reģistrētiem ieročiem?

Brīnums mūsu tautas vēsturē bija barikāžu laiks un tautas kopība. Pats kādu laiku tā kā komandēju Mazās Pils ielas aizstāvjus. Tie, kuri vēlāk nāca pie varas un ir tur tagad, uz barikādēm nebija sastopami. Tad varēja ielas malā atstāt tukšu termosu, un pēc laika tas turpat stāvēja... jau piepildīts. Toreiz tik ļoti nešķiroja, kurš - latvietis, kurš - citas tautības cilvēks. Reiz divas jaunas krievu sievietes lūdzās, lai laižam viņas uz barikādēm, jo viņām neesot vīru, kuri nāktu. Tas bija brīnumains laiks un brīnumaina situācija.

Jāļauj tautai pašai domāt un lemt, tauta nav muļķe. Diemžēl šodien faktiski mēs neko nespējam ietekmēt. Agrāk latvietis skaitījās par darba lopu, ar ko citas tautas nedrīkst saieties, tādēļ latviešu tauta vācu verdzību pārcieta 700 gadus. Pēc 100 gadiem Latvija kā teritorija varbūt kartē atradīsies, bet latvieši, iespējams, būs asimilējušies līdzīgi lībiešiem, un mūsu mazmazbērni latviešu valodu vairs nemācēs. Man gan gribētos, lai notiktu tāds brīnums, ka nekas no manis sacītā nepiepildītos.

VIZMA BITE, Novadnieku pagasta SIA "Grauds" direktore: - Tāda viena milzīga brīnuma nemaz nav. Ikdienā ir tikai mazi brīnumi, pārsteigumi, - kad kāds negaidot uzsmaida, uzliek uz pleca roku, lai mierinātu. Tas tiešām ir brīnums laikā, kad tik daudz īgnu un dzīves nastu nomocītu cilvēku. Man patīk negaidīti brīnumi. Tāds brīnums ir dāvaniņas, kas nākušas nevis formāli, bet no dāvātāja sirds. Brīnums ir mazbērnu pašu zīmēti zīmējumi. Man ir trīs mazbērniņi, no kuriem jaunākajam ir tikai daži mēneši. Patīk vērot, kā mazbērni gaida svētkus un Ziemassvētku vecīti. Pat ja vecītis neatnāk, viņiem vecīša aiz durvīm atstātais dāvanu maiss ir brīnums, tāpat kā Lieldienu krāsoto olu brīnums.

Man liekas, ka vislielākais brīnums atnāk nemanot. Darbdienas garumā sakrājas tik daudz dažādu grūti atrisināmu jautājumu, ka vakarā liekas: nu ir diezgan, vairs nespēju. No rīta pamostos, un neznokurienes atnākusi laba doma vai kāds pasaka, kā varētu rīkoties. Tas ir brīnums, kā viss nokārtojas. Mēs taču brīnumus radām un citiem varam sagādāt tikai paši. Nevajag daudz, lai pamanītu, ka citam ir kādas nepatikšanas, vajadzīga palīdzība vai padoms, bet dažreiz trūkst tikai laba vārda. Cenšos to pamanīt, lai gan varbūt ne vienmēr izdodas.

Esmu priecīga, ka arī man smagos brīžos ir draugi, kuri palīdz, uzmundrina un dod enerģiju. Brīnums ir tas, ka cilvēks pats sev notic. Nekad nedomāju, ka reiz uzdrošināšos ņemt kredītu un iegādāties jaunu tehniku. Bet esmu to izdarījusi un par to priecājos. Cilvēks daudz ko spēj, tikai ļoti ļoti jāgrib. Man gribētos, lai labestība, mīļas un no sirds dāvātas dāvaniņas un smaidi nebūtu tikai svētkos, bet arī ikdienā. Drūmā un nepatīkamā jau tāpat pietiek.

Pierakstīja Tamāra Kļaviņa