Miera svētkos

Miera svētkos

Noskaņoties tā, lai es sajustos kā Ziemassvētkos, man palaikam izdodas vienīgi tad, kad domās pārceļos tālajā bērnībā. Jā, tolaik tiešām mums bija Ziemassvētki. Balts sniedziņš sniga uz skujiņām (pēc tam tas nekad nav tā snidzis), šur tur mirdzēja ciema ugunis (pēc tam tās nekad nav tā mirdzējušas), un sirds - vai tad to varēja noliegt? - "tā laimīgi" pukstēja. Visi mēs bijām kopā - māte, tēvs, brālis un pārējie mājnieki. Eglīte, svecītes, pēperkoki un dziesmas, dziesmas, dziesmas… Un ne man, ne lielajiem nenāca ne prātā, ka šim svētku mieram pienāks gals.

Bet gals pienāca. Tie, kam tautas bija uzticējušas vadības grožus, nespēja pārvarēt ne savu varaskāri, ne savu mantkāri, nedz visas citas kāres, kas mēdz savairoties taisni tad, kad cilvēkam radusies iespēja uz pārējiem noraudzīties no augšas. Lielā pasaule viņiem šķita par mazu, viņi to lūkoja dalīt un pārdalīt, tā pavisam aizmirsdami Ziemassvētkos saņemto novēlējumu, lai būtu "miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts". Dievs? Ja Viņš varbūt arī bija, tad tālu, tālu. Bet šeit, virs zemes, valdīja radības kronis Cilvēks.

Šogad man neizdodas un neizdodas atgriezties bērnu dienu idillē. Mīļajām atmiņām pa vidu jaucas tas, ka zinu - ne pārāk tālu, bet mūsu pašu zemes virsū mīt tūkstoši un miljoni bērnu, kam kuru katru brīdi var uzkrist ļaunā bumba, tūkstoši un miljoni bērnu, kam salst un kam nav dienišķās maizītes. Un tad sāk šķist, ka mūžam svētais novēlējums, lai būtu "miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts", skan tik neīsti un liekuļoti.