Vēl - par Jāni Kreceru

Pēc oktobra "Kurzemītes", kuras kalendārā par novadnieku Jāni Kreceru trūkst datu par viņa mūža nogali, "SZ" saņēma otro vēstuli, kurā stāstīts par šī cilvēka ģimeni.

Raksta kāda gaiķeniece, kas savu vārdu gan nav minējusi. "Man bail no komunistiem," - viņa attaisnojas.

"Kad komunisti izveda Kreceru ģimeni, tēvu atšķīra no pārējiem ģimenes locekļiem, un bērni tēvu nekad vairs neredzēja. Māmiņa un vecmāmiņa salā un badā ilgi nenodzīvoja, nomira. Kad bērnus atbrīvoja, viņi atbrauca uz savu Gaiķu pagastu. Palīdzīgu roku viņiem sniedza draugi un radi.

Precīzi neatceros, kurā gadā viņi pārbrauca. Vai tas varēja būt 1947. gads?

Tad bērni mācījās Gaiķu pamatskolā. Pēc pamatskolas beigšanas Gunārs mācījās Aizupes meža tehnikumā, Ingrīda - Kazdangas lauksaimniecības tehnikumā. Pēc skolu beigšanas viņu dzīves un darba vietas bija Jēkabpils rajonā. Nu jau ir pensijas gadi.

Ir ļoti skumji atcerēties, kā bērni pārcietuši sala un bada gadus Sibīrijā. Maizi viņi nav dabūjuši daudzus mēnešus. Tikai vēlāk uzzinājuši, ka ārzemnieki viņiem sūtījuši pārtiku. Vietējie visu pievākuši, un nabaga bērniem nekas nav dots.

Gaiķu kapsētā bērni uzcēluši pieminekli saviem vecākiem. Tur vecāku nav, ir tikai viņiem veltīti mīļi vārdi.

Bet okupanti vēl tagad nevācas ārā no Latvijas un uzstāda visādas prasības. Mūsu tautas cilvēkus izveda no mūsu zemes un drausmīgā bada nāvē izbeidza viņu dzīves. (..) Kamēr šādu cilvēku pakalpiņi būs Latvijas valdībā, dzīve uz augšu neies."