Nākotne

Sestdiena, 29. dec., 2001

Previous Next

INESE KRŪMA-KRŪMIŅA, pagaidām bezdarbniece:

- Nākotne man saistās ar darbību, ar tiekšanos uz mērķi. Tad, kad kaut kas sasniegts, vienmēr rodas citi plāni. Katram no mums ir gan veiksme, gan - dažreiz neveiksme. Es pati vēlētos radoši strādāt un ar savu darbu nopelnīt dienišķo maizi. Viss pārējais man it kā ir. Esmu ieguvusi tērpu modelētājas specialitāti, bet līdz šim man nav veicies ar darbavietām. Tajās firmiņās Rīgā, kur esmu pastrādājusi, mana specialitāte nebija vajadzīga. Īpašniekus interesēja tikai masveida ražošana un lielāka peļņa, bet neinteresēja mākslinieciskas vērtības. Taču, pateicoties šim darbam, man bija iespēja satikties ar Annu, kas kopā ar Robertu Krauzi modelēja tērpus "Mis Latvija" konkursiem. Viņi man daudz ko iemācīja.

Ģimenes dēļ no Rīgas atgriezos Brocēnos, strādāju dažādus darbus, taču ne īsti savā specialitātē. Arī tagad ir dažādi darba piedāvājumi, taču esmu sapratusi, ka nespēju būt masu produkcijas ražotāja, pie mašīnas veicot kādu vienu operāciju. Pašlaik esmu bez darba, bet mājās daru to, ko vēlos. Izmantojot zināšanas un iemaņas, kuras iemācījos no savas pasniedzējas Keitas, esmu uzšuvusi sev vakartērpu. Man patīk arī dažādi citi radoši darbi - vienu dienu šuju tērpus, citu - rotaļlietas, gatavoju dāvanu kārbiņas vai leju sveces. Vienatnē knibinoties, domāju labas domas, zinu, ka nekad neatmetīšu sapni kādreiz strādāt darbu, kur vajadzīga izdoma, kur varu izmantot savas idejas.

Ticu, ka nākotnē Saldū un Brocēnos dzīvosim labāk. Vēlētos, lai, satiekoties ar cilvēkiem, varētu runāt ne vien par sadzīviskām rūpēm, kas tagad daudzus nomāc un pārņem visu prātu, bet par radošiem jautājumiem, savstarpējām attiecībām.

OJĀRS DRUVASKALNS, Brocēnu kultūras centra naktssargs - sētnieks:

- Kad biju mazs, saskatījos dokumentālās filmas un gribēju kļūt par akvalangistu. Tas likās romantiski. Par akvalangistu, protams, nekļuvu. Padomju gados mums visiem solīja saulaino komunismu, likās, ka varbūt šī paradīze kādreiz tiešām arī būs. Pašreizējo situāciju varētu salīdzināt ar burinieku miglā. Neviens nezina, kas aiz miglas priekškara, bet ir cerība, ka migla izklīdīs un parādīsies palmas, eksotiska zemes strēle. Varbūt klintis.

1991., 1992. gadā biju ļoti optimistisks. Ticēju, ka pēc desmit gadiem dzīvosim normālu dzīvi. Gadi iet, un mans optimisms mazinājies. Man jau 43 gadi, un kaut ko krasi grozīt savā dzīvē diez vai izdosies. Tomēr - kas ir cilvēks bez cerības?

Darbs man patīk, jo neesmu tikai naktssargs un sētnieks. Gatavoju un laboju dekorācijas, esmu atbildīgs par visiem kultūras centra saimnieciskajiem un sagādes darbiem. Dažreiz iznāk strādāt ilgas stundas, bet ir prieks, kad izdodas pasākums, koncerts, izrāde, jo zinu, ka visā ir arī mana darba daļiņa.

Nākotnē raugoties, tagad galvenokārt domāju par saviem trijiem dēliem. Vēlētos, lai viņiem būtu lielākas iespējas nekā man, lai viņi tās izmantotu. Tādēļ cenšos viņus pārliecināt, ka jāmācās, jācenšas. Viens dēls beidzis mūzikas skolu, arī otrs sācis mācīties. Gribētos, lai viņi dzīvē sasniegtu vairāk nekā es.

Domājot par mūsu planētas nākotni, esmu nobažījies. Cilvēki aizvien vairāk piesārņo dabu un paši no tā cieš. Īpaši neticu dažādiem nākotnes pareģotājiem. Savus horoskopus izlasu intereses pēc. Kad salīdzinu tos dažādos preses izdevumos, katrā rakstīts kaut kas cits. Taču es ticu, ka cilvēku liktenis ierakstīts zvaigznēs, bet to diez vai iepriekš lemts uzzināt.

Pierakstīja Valda Deruma

Citi raksti sadaļā: Kultūra

Šī tīmekļa vietne izmanto sīkdatnes

Mūsu tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes, lai nodrošinātu un uzlabotu tīmekļa vietnes darbību, sniegtu vietnes apmeklētājiem pielāgotu informāciju par mūsu produktiem un pakalpojumiem, analizētu vietnes apmeklējumu. Lietotājam jebkurā brīdī ir iespēja piekrist, atteikties vai mainīt savu piekrišanu. Vairāk informācijas par izmantotajām sīkdatnēm skatīt sīkdatņu izmantošanas noteikumos.

Lasīt vairāk