Bez mērķa nedzīvojam

Balts atnāk Jaunais gads. Balts sākas tālākceļš pēc īsās apstāšanās. Varbūt esam savas dvēseles kā pavardus no pelniem un kvēpiem iztīrījuši, lai uguns dzīva un strauja, lai vairāk siltuma un gaismas pasaulē? Varbūt uz jaunā dzīves posma sliekšņa stāvam mazliet apgarotāki, apskaidrotāki, mazliet cildenāki savās domās un mērķos?

Dzīve bez mērķa būtu bezjēdzīga, bez cenšanās, cerībām, gaidīšanas..., bez sapņiem. Katram cilvēkam tie ir - slēpti vai atklāti, reizēm pat neapzināti.

Mazie mērķi, lielākie mērķi - tāpat kā zari eglei tie izaug cits citam blakus ap mums un mūsos, veidojot dzīves saturu, veidojot mūs pašus. Katrs jauns mērķis ietekmē, pārveido mūs, prasa atdevi, dāvā izaugsmi. Ja kāds no tiem salūst vai aiziet bojā, nav lielas bēdas. Varbūt spēcīgāk sasparosies citi.

Bet galotne kokam - tikai viena. Nolauz to, un nebūs vairs staltajam stumbram jēgas. Tāpat arī dzīvei vajadzīgs pāri visam VIENS mērķis - augstāks par ikdienas iecerēm, stūrgalvīgām apņēmībām, nepieciešamības uzspiestajiem plāniem, cēlāks par netveramajām fantāzijām...

Kas ir tavs visas dzīves mērķis?

Kāds atbildēja: "Kaps." Tajā brīdī man likās, ka viņš augšu ar apakšu samainījis, ka cenšas egli ar galotni zemē iestādīt. Cik aplami tas izklausās! Un tomēr - cik bieži tieši tā mums sanāk!

Šīs materiālās lietas, kam pievēršam tik lielu uzmanību, taču ir vienīgi ārējā un nevērtīgākā čaula, tāpat kā cilvēka ķermenis ir vien prāta, apziņas un jūtu ietērps - skaists, komplicēts, nozīmīgs, nesaraujami saistīts ar iekšējo būtību, bet ne primārais, ne svarīgākais.

Vai cilvēka dzīves mērķis nevarētu būt garīgā izaugsme, nepārtraukta attīstība, pilnveide, dzīves saskaņošana ar Universā valdošajiem likumiem? Un sava Radītāja atrašana.

Ja šādā virzienā būs vērsta galotne, arī viss pārējais vīsies augšup, veidosies skaisti un harmoniski. Protams, būs problēmas un grūtības, tāpat kā negaisi, vētras savā ceļā nesaudzē neko - ja nu vienīgi nokritušos, zemē guļošos. Bet nebūs tās gruzdošās tukšuma izjūtas, kas rada depresiju, dzen izmisumā, pat pašnāvībā tik daudzus no mums.

Tomēr mēs šķiežam savus spēkus un laiku, dzenoties pakaļ prestižam, augstai vietai sabiedrībā, nodrošinātībai, slavai un atzīšanai.

Noslēgumā gribētu atgādināt Bībeles, vecākās grāmatas, gudrības: "Tiešām, aizmet prom pīšļos neapstrādātā zelta gabalus un apstrādāto dārgo Ofēras zeltu iegremdē upju zvirgzdos, lai tad Visuvarenais būtu tavs visdārgākais zelts un Viņa bauslība lai būtu tavs sudrabs; Tikai tad tu pilnā mērā iepriecināts varēsi paļauties uz Visuvareno un pret Dievu uzticībā pacelt savu vaigu. Ja kādu nodomu tu uzsāksi, tad tas tev izdosies, un pār taviem ceļiem spīdēs gaisma. Ja tie vedīs lejup, tu atradīsi spēku pats sev uzsaukt: "Augšup!", un pie zemes piespiestiem, bēdīgiem, pazemīgiem Viņš atkal palīdz tikt uz kājām." (No Ijaba 22. n.)

Neviens nesasniedz augstāku mērķi par to, kuru nospraudis, tāpēc meklēsim savai dzīvei cienīgus mērķus! Un mierīgās dienās vai puteņos - nepazaudēsim tos!