Direktors ar apjūsmotāja dvēseli

21. novembrī 60 gadu jubileju svinēs daudzu saldenieku ģeogrāfijas skolotājs, Saldus pamatskolas direktors ANDRIS RUDOVICS.

Viņu iepazinu pirms gandrīz trim gadiem un sapratu - goda cilvēks. Ja ko solījis, tad - vīrs un vārds! - arī izdarīs. Ikdienā steidzīgs, norūpējies par savu skolu - tāds direktors ir visbiežāk sastopams. Vieta, kur atgūt līdzsvaru un apkopot domas jaunai darba dienai, ir mājas un ģimene.

Strādāt skolā Andris Rudovics nekad īpaši nav vēlējies, šo darbu piespēlējusi pati dzīve, bet ar ģeogrāfiju gan bijis saistīts jau kopš skolas. "Toreizējā Kuldīgas 1. vidusskolā, tagadējā Viļa Plūdoņa ģimnāzijā, bija ģeogrāfijas pulciņš. Vadīja skolotājs Kārlis Brikmanis. Mēs, kas to apmeklējām, nesūrojāmies, ka trūkst naudas, bet lasījām akmeņus, kartupeļus, izplatījām avīzes un visu mācību gadu krājām naudu. Pavasarī sagatavojām kravas automašīnai koka sēdekļus, kurus polsterējām, kravas kastei pāri taisījām tentu un devāmies lielos izbraucienos. Jau 9., 10. klasē bijām Karēlijā Kolas pussalā un braucām uz Karpatiem un Melnās jūras piekrasti."

Ieinteresēja arī grāmatas. Ģimenes krājumi gan bija nodoti Kuldīgas bibliotēkā, taču savas grāmatas ar atpazīstamu logo varēja ņemt lasīt.

Ģeogrāfijā saista daudz kas. Viena no tām ir daba. Andrim Rudovicam īpaši patīk mežonīgā, neskartā daba, kura parāda, cik niecīgs tās priekšā ir cilvēks. Ir jāprot ar to sadzīvot, jāievēro dabas likumi. Bet cilvēks diemžēl to dara arvien mazāk, tāpēc ir tik daudz nelaimju.

Dabas varenums īpaši labi izjūtams kalnos. Tur ir daudz dažādu briesmu, pat dzīvības briesmas, tādēļ svarīgi, lai līdzās būtu cilvēki, uz kuriem var paļauties, kas spēj palīdzēt. Trenējoties pirms lielajiem pārgājieniem, dažreiz nācies arī atteikt braucienu tiem, kas tādi nav.

"Kaukāzā pie Kazbeka redzēju, ka trīs pārgudri puiši no citas grupas uzgāja uz ledāja, bet pa nakti uznāca pamatīgs lietus, un brīvajā kritienā visi gāja bojā. Ja būtu bijuši palīdzīgi biedri un kolēģi, viņi nebūtu pieļāvuši, ka šāda traģēdija notiek."

Savulaik ir piedzīvoti daudzi interesanti kalnu maršruti - Kaukāzā, Tjanšanā, Fanu kalnos un citur. "Esam pat mēnesi gājuši pa kalniem, kad viss, kas nepieciešams ir jānes sev līdzi. Tā nav pastaiga pa līdzenu vietu. Toties tad vislabāk var redzēt, kāds katrs cilvēks ir. Priekos jau nevar to uzzināt, vai viņš ir labestīgs, izpalīdzīgs, toties grūtībās - uzreiz."

Te atceros, ka reiz smējos par kādu Rudovica teicienu: "Tūristi jau ir tādi dīvaini cilvēki. Vispirms viņi ilgi krāj naudu, tad sapērk daudz pārtikas un pēc tam staigā pa kalniem ēzdami." Nav vērts krāt naudu un likt zeķē, nekur nelietojot. Redzētais un piedzīvotais, tāpat kā zināšanas, taču ir bagātība. Un to, kas atrodas galvā, neviens arī nevar atņemt.

"Iepazinu gan uzbeku, gan tadžiku dzīvi un arī nacionālās īpatnības. Ir apbrīnojama šo cilvēku viesmīlība. Viņi uzņem ikvienu savās nometnēs, kad vasarās kalnos visa ģimene gana aitas, kazas un govis. Gotiņas gan maziņas - kā mūsu divgadīgās teles -, jo lielas pa kalniem nevar izkāpelēt."

Īpatni, ka kalnu sādžās pirmā stāva mājas jumts kalpo klintī iecirstai otrā stāva mājai par pagalmu. Ja mēs saistībā ar meliorāciju domājam par kanāliem, kalnu meliorators lielā augstumā vada ūdeni pa strautiņu, tā saucamo ariku. Nedēļu vada pa vienu ceļu, tad to aizrok un vada pa citu. Melioratora darbības rezultāts būs redzams ielejā - uz kuru lauku ūdens attecēs.

Latviešiem pārsteidzoša var likties musulmaņu tradīcija, ka sievietēm vīriešu lietās nav nekādas teikšanas, viņas vīru spriešanā vispār nepiedalās, noteicošais vārds pieder vīriem.

Kad ir daudz kas redzēts un izbaudīts, tad stundās var bērniem stāstīt "kā no grāmatas", rādīt paša tvertos fotomirkļus un ieinteresēt ceļot. To gan skolotājs Rudovics liek aiz auss - pirms ceļot pa ārzemēm, vispirms vajadzētu apskatīt mūsu Latviju.

"Latvijā ir tik daudz skaista, ko redzēt. Kaut arī esmu Latviju vismaz trīsreiz izbraucis krustu šķērsu, nebūt neapgalvoju, ka esmu redzējis visu skaisto. Neiedomājami skaistas vietas ir arī tepat mūsu rajonā. Kas zina, kur ir Polīšu grava? Varbūt atbildēs Jaunlutriņu, Šķēdes iedzīvotāji, vēl - orientieristi, bet citi par to brīnīsies. Tā ir mūsu rajona Sigulda miniatūrā, kas visskaistākā pavasara zaļumā un rudenī, kad dzeltē lapas. Diemžēl nav, kas šo vietu kopj. Mani satrauc, ka rajonā gandrīz nemaz nav izstrādāti tūrisma maršruti."

Bet visā Kurzemē ir bezgala daudz ievērojamu dabas objektu, kaut vai dižakmeņi - Nīkrācē, Kapsēdē, Vandzenē, Velnakmens pie Abavas, arī dižakmens Meldzerē pie Nīgrandes. Skaistas vietas ir Latgalē un arī šķietami vienmuļajā Zemgalē - kaut vai Pokaiņi ar savu dīvaino auru.

"Ģimene droši vien ir galvenais dzīvē, jo mēs katrs gribam, lai mūsu bērni izaugtu par labiem cilvēkiem. Man ir izdevies manas trīs meitas tādas izaudzināt. Mūsu ģimenē ir arī septiņi mazbērniņi. Prieks, ka viņi ir zinātkāri un interesējas par daudz ko. Acīmredzot no manas un manas sievas Teikas puses viņos ir iedzimta interese par ģeogrāfiju, jo gandrīz visiem bijusi stadija, kad māja un kabatas pilnas ar dažādiem akmentiņiem," - stāsta jubilārs.

Paša bērnība nebūt nav bijusi tik gaiša kā viņa mazbērniem. Andris Rudovics ir dzimis kuldīdznieks, bet vecāmāte bijusi vārmeniece. "No turienes nāk savs gaišums," viņš saka, "vecāsmātes mājas zīmīgi saucās par "Brīvzemniekiem". Viņai piederēja 25 hektārus liela jaunsaimniecība. Tēvs un mamma bija dziļi inteliģenti cilvēki, un mums Kuldīgā bija visai liela un plaša bibliotēka. Bija - tāpēc, ka 1949. gadā mūs visus izsūtīja uz Omskas apgabalu Rietumsibīrijā."

Abiem ar māsu nu nācās gatavoties skolai, bet valodu kursus gan neviens nerīkoja, bija vien pašu spēkiem jātiek galā. Un tika arī. Pateicoties uzņēmībai un čaklumam, vecāki iztiku nopelnīja ar savu darbu. Mamma bija šuvēja, bet tēvs iemācījās elektriķa, kombainiera un traktorista darbu un to arī apzinīgi darīja. Viņš arī prata fotografēt un šo māku nodeva dēlam jau agrā bērnībā.

Par grūtajām dienām Andris Rudovics saka, ka nezina nevienu cilvēku, kurš pēc pārciestām grūtībām būtu kļuvis ļauns. Ar naidu Sibīrijā nevarēja izdzīvot, tikai ar cilvēcību.

Saredzēt un izjust vairāk nekā izdodas citiem Andrim Rudovicam palīdz fotoaparāts un kinokamera. Viņa acs meklē interesanto, īpatnējo. Galvenokārt tiek tverta daba, bet arī portretēti cilvēki un iemūžināti Saldus un skolas notikumi. Fotogrāfijas bijušas arī izstādēs.

1957. gadā ticis izsludināts skolēnu darbu konkurss, kurā jaunais fotogrāfs piedalījies ar fotogrāfiju "Ventas rumba" un ieguvis 1. vietu. Pēc tam augstskolas laikā vairākkārt piedalījies Latvijas Dabas muzeja konkursos, tādēļ muzejā bijuši divi uzņēmumi - 1X2 metru formātā Zvārtas iezis un Ventas rumba, bet vairs ne tā, kas pirmoreiz.

Andra Rudovica fotogrāfijas ievietotas viņa mācību grāmatās. Drīzumā nāks klajā arī jauns darbs - enciklopēdiju sērijā "Redzesloks" būs enciklopēdija bērniem par Latviju. Arī tur lielākā daļa būs autora fotogrāfijas.

Varbūt sagaidīsim Andra Rudovica fotogrāfiju izstādi Saldū. Galerijā viņu laipni aicina Irēna Vītoliņa. Bet līdz tam nepieciešams daudz laika, ko veltīt šai mākslai.

Savu daļu laika paņem māja, jo vairākus gadus Rudovici ir saimnieki savā privātmājā. "Ar māju ir tāpat kā ar Rīgu - tā nekad nav gatava," - smejas jubilārs. "Bet es nevairos no darba un protu daudz ko. Man ir A, B, C kategorijas šofera tiesības, vecaistēvs savā laikā iemācīja malku kārtīgi cirst un zāģēt, protu arī daudzus remontdarbus. Nav tiesa tiem, kas domā, ka vīrieši skolotāji ir plānā galdiņa urbēji."