Autobuss debesīs kustības virzienu nemainīs

Poproka grupa Autobuss debesīs Druvas kultūras namā uzstājās pēc rajona Jaunatnes konferences.

Pirms koncerta grupas dalībnieki, galvenokārt gan solists Marts Kristians Kalniņš, mazā preses konferencē atbildēja uz jauniešu un "Saldus Zemes" jautājumiem.

Grupas biogrāfija

Autobuss ir aptuveni trīs gadus jauns, kaut gan doma par grupu tās tagadējiem dalībniekiem prātā jau sen, kad bijuši klasesbiedri un mācījušies 3., 4. klasē. Vēlme kopā muzicēt (paši saka -- dulla ideja) realizējusies pirms trim gadiem.

Visiem tolaik paticis komponista Imanta Kalniņa dziesmu cikls "Autobuss debesīs" ar dzejnieka Vika tekstiem, tā arī nosaukuši savu grupu.

Pirmā uzstāšanās

Liepājā, teātra studijā Mūris pie Mārtiņa Vilsona - pirmās kasetes prezentācija. Telpā bijusi krāsniņa, un bijis ļoti karsti. Mūziķi jutuši arī pirmskoncerta satraukumu, bet pie tāda pieraduši jau no bērnības - visi mācījušies Dārziņa mūzikas skolā, un koncerti katram savā specialitātē bijuši bieži.

Attieksme pret faniem

Tā kā jautātāja vēl piebilst: "Un pret fanēm?", Marts Kristians atbild: "Ir atšķirība - fanes vai fani..." Bet nopietni turpina, ka, viņaprāt, cienītāji jeb pielūdzēji nav dalāmi kādās grupās - tie visi priecē, un bez viņiem mūziķi nebūtu nekas. Grupas izaugsme bez faniem būtu mazāk iespējama.

Puišiem fanes tiešā nozīmē neskrien pakaļ - tādu gadījumu neesot, arī uz skatuves koncertos nerāpjas. "Man liekas, esam radījuši tādu grupas imidžu, ka esam ļoti nopietni, atturīgi puiši, kas solīdi spēlē, un tādēļ sarežģījumu nav. Ja es būtu fans, tad apzinātos, ka robeža jāievēro," - sacīja solists.

Blēņas

Mūziķi uzskata, ka viņi arī patiesībā ir nopietni, kaut reizēm katram patīk izdarīt to, ko nedrīkstētu. "Man patīk vēlu likties gulēt," - atzinās Andris, kas spēlē akustisko ģitāru.

Par publiku

Puišiem vaicāja, kādi klausītāji patīk labāk, - kuri sēž vai tie, kuri lēkā līdzi? Marts Kristians: "Man ir patiess prieks, ka beidzot sāk atgriezties koncerti vārda tiešajā nozīmē. Cilvēki atnāk uz to un klausās - tā ir pavisam cita izjūta nekā balles tipa koncertos. Bez šaubām, viņiem neviens neliedz celties kājās un dejot, ja tas iespējams."

Vispār mūziķiem patīk dažāda publika. Vieglāk gan esot spēlēt, kad klausītāji dejo un neieklausās, ka uz skatuves kādu akordu varbūt nospēlē greizi. Kad ir uzmanīgi klausītāji, atbildība daudz lielāka.

Koncerts Rīgai - 800

Grandiozs, jo milzīgi daudz klausītāju, tādēļ arī satraucošs. Kāds ieteicis - lai nebūtu satraukuma, jāiedomājas, ka publika skatuves priekšā ir kaila. Neesot izdevies tā iedomāties, bet koncerta izjūtas - brīnišķīgas, neaprakstāmas. Tas nebija komercpasākums - visa tauta mūziķu priekšā.

Sadarbība ar Ilzi Purmalieti

Marts Kristians un Ilze Purmaliete ierakstījuši albumu "Suņa dzīve". Marts Kristians: "Ilze mani uzaicināja, un es piekritu. Sākumā domāju, ka iedziedāšu vienu, divas dziesmas, tomēr rezultātā izpildīju vairāk. Albumā piekritu piedalīties, var teikt, saturīgo tekstu dēļ - tas ir iemesls, kādēļ tajā dziedu. Dzeju jau biju iepazinis iepriekš, kad ierakstījām pirmo kasetīti."

Par repu

Autobuss debesīs nedomā, ka kādreiz kļūtu par repa izpildītājiem. Šis mūzikas žanrs varbūt vienīgi varētu tikt iekļauts kā papildu efekts - tā patlaban tiek darīts. Savu muzicēšanas stilu grupa nedomā mainīt. Tas varētu mainīties tikai saistībā ar grupas izaugsmi.

Atdarināšana

Kāda būtu attieksme, ja rastos fanu grupa, kas it visā atdarinātu Autobusu debesīs - gan vizuāli, gan darbībā? "Nebūtu nepieciešams spogulis," - kā jautā, tā atbild.

Vispār jau neapzināti vai apzināti katra grupa, katrs mākslinieks kaut kādā veidā kopē citus un šādi mācās. Arī gleznotājs, atdarinot zīmējumu, iemācās zīmēt pats, un ar laiku izveidojas viņa paša stils. Tā ka - ja kāds grib atdarināt Autobusu, tam ceļā puiši nestāsies.

Mūzika, mēģinājumi, laiks

"Visu laiku, ko neaizņem mācības vai darbs, aizņem muzicēšana," - apgalvo mūziķi. Reizēm arī mācību laiku aizņem mūzika - lai noturētos līmenī, katru dienu ir jāstrādā.

"Es regulāri kavēju stundas, un grupa man raksta kavējuma zīmes. Bet atzīmes man ir labas, un skolotāji uz muzicēšanu raugās saprotoši," - tā Andris.

Balss - instruments

Ko iegūst grupa, kurā ir solists, kas tikai dzied? "Grupai tādēļ ne labāk, ne sliktāk, jo balss arī ir instruments, kas tiek vingrināts un ar kuru strādā. Bundzinieks, kas tikai sit bungas, arī neatšķiras no pārējiem. Mēs visi esam solisti - katrs dara savu un ir viens par sevi," - tā Marts Kristians. "Ir cilvēki, kas tikpat labi var gan dziedāt, gan spēlēt kādu instrumentu. Instruments var palīdzēt, tas nav mīnuss."

Attiecības

Grupā mēģina būt solidāri viens pret otru. Visiem ir daudz ideju, lai spētu līdzvērtīgi strādāt. Vienam otrs nav jāmudina, lai kas notiktu.

Viņi neabsorbē viens otra idejas - tā rodas aranžējumi. Arī īpaši neko neplāno un neparedz, un izdara tikai tik, cik paši izdomā un grib. Ja nespētu neko labu izdomāt, tad arī nekā nebūtu un arī neko neizdarītu. Grupa ir viens vesels, kas realizē pati savas idejas.

Tradīcijas

Grupas ikgadējs notikums - Latvijā populāro Imantdienu koncerts. "Tā ir tradīcija vārda vistiešākajā nozīmē," - apgalvo Marts Kristians. "Kad šajā dienā pamosties, izjūti svētku noskaņojumu. Tā diena ir īpaša." Pēc koncerta visi paliekot Vecpaulēnu mājās laukos pie Marta.

Vēl tradīcija - kopā sagaidīt Jauno gadu. Šogad pirmoreiz gadumijā bija jāspēlē, bet spēlēšana netraucē svētku prieku.

Grupa katru gadu Ziemassvētkos spēlē labdarības koncertos, arī piedalās pasākumos pret AIDS.

Kad nogurums

Gluži tāpat, kā piekūst ikviens cilvēks, arī mūziķi piekūst un reizēm jūtas noguruši. Tikai - kas nepieciešams, tas vienalga ir jāizdara. Vienīgais, ko viņi kādreiz atļaujas, - izlaist kādu mēģinājumu. To, ko neizdara nedēļas vidū, izdara nogalē.

Kad gadās vairāki koncerti vienā dienā, arī jūtams nogurums, bet, tiklīdz atkal sākas koncerts, nogurums kaut kur pazūd un aizmirstas. Tad var izjust pavisam citu dimensiju.

Prese un privātā dzīve

Marts Kristians: "Reizēm tas ir ļoti nepatīkami, ka raksta par visu, uzzina visu, bet... tā ir katra cilvēka personiskā lieta, cik tālu viņš ielaiž žurnālistu savā dzīvē. Lai gan - gadās, ka to nevēlas, bet uzraksta tik un tā. Ja grib, var panākt, ka par tevi neraksta."

Nākotnes plāni

Autobusa puiši pat nepieļauj domu, ka kādreiz vairs nemuzicēs. Viņi prāto, ka, iespējams, ar savu mūziku iesaistīsies kādās citās jomās, piemēram, teātrī, kino, bet pārtraukt - to nē. Viņi plāno, ka būs "tā kā "Līvi" - vienmēr dzīvi".

"Būtu baigais absurds pieļaut domu, ka grupa kādreiz izjuktu. Mēs no sirds darām, ko esam izvēlējušies," - atkal piebilst Andris, pirms tam atvainodamies par vārdu "baigais".

Kuriozi

Visjautrākie koncertdzīves notikumi saistīti ar oranžu busu, kas grupai bijis kādreiz. Reiz esot braukuši uz Varakļāniem (puiši gan savā starpā strīdējās, vai toreiz - uz turieni), galā ar tik lielu sparu aizcirtuši durvis, ka tās izkritušas. Ko darīt - kaut kā iemontējuši atpakaļ vietā un jautri braukuši pēc koncerta uz Rīgu.

Atgriezušies pie Četriem baltiem krekliem, kur bijis jānoliek instrumenti. Paspējuši vien nopriecāties, ka durvis ceļā nav pazaudētas, kad tās pēdējos divos ceļa metros tomēr izkritušas.

Pārpratumi gadās arī koncertos. Visbiežāk tāpēc, ka otru bez vārdiem nesaprot. Viens sāk vienu dziesmu spēlēt, otrs - pavisam citu. Tas esot "forši".

Autoritātes mūzikā

Komponisti un mūziķi, kas patīk, katram grupā ir savi. Andris saka: "Manas autoritātes meklējamas pagājušā gadsimta klasiskajā mūzikā. Rahmaņinovs, Skrjabins, Šostakovičs... No rokmūzikas - sentēvi "Bītli", arī "Rolingstons" un viss "vecais" rokenrols."

Marts Kristians: "Lai arī katrs klausāmies ko citu, mūzikas priekšstats un prioritātes neatšķiras tik krasi, ka mēs nespētu atrast kopēju stilu, kādā gribam spēlēt. Viena no vadlīnijām mums ir Imanta Kalniņa mūzika, ar kuru mēs esam sākuši un kuru mēs pašlaik spēlējam un spēlēsim."

Strīdi

Tie ir, bet - draudzīgi. Strīdi ir radoša procesa daļa, tāda radoša kašķēšanās. Varbūt tas tādēļ, ka katram savi mūzikas elki, ko mājās pārāk daudz saklausās - saka puiši un paši smej par atbildi.