Dunsdorfa balva paliek bez laureāta

Rīt starptautiskajā zinātnieku sabiedrībā viszināmākajam un ražīgākajam saldeniekam Edgaram Dunsdorfam apritētu 120 gadu. Dzimtajā pilsētā par svinību kulmināciju bija jākļūst jubilāra vārdā nosauktas Saldus novada pašvaldības balvas pasniegšanas ceremonijai. Diemžēl to nav, kam piešķirt.

Kāpēc tā, jautāju balvas administrētājiem Jaņa Rozentāla Saldus vēstures un mākslas muzejā.

Muzeja direktores vietniece Inna Kislina skaidro: septembra beigās muzeja vadībai bija skaidrs, ka apbalvošanas ceremonijas nebūs. Tobrīd sagruva stabils svinību plāns un lielas cerības uzspodrināt balvas prestižu. Lai atgūtu pirms 25 gadiem iedibinātas balvas spozmi un ieinteresētu profesionālus vēsturniekus iesaistīties Saldus novada vēstures izpētē, pirms gada izmainīja balvas nolikumu un trīskāršoja laureāta prēmijas summu, pašvaldība apņēmās labākā pētījuma autoram piešķirt 2000 eiro.

“Balvai pieteicās tikai viens pretendents, taču viņa veikums neatbilda nolikumam, viņa iesniegtais drīzāk bija priekšlikums pētījumam, nevis pētījums. Bijām pārsteigti, ka par balvu nebija intereses, jo šķita, ka prēmijas lielums ir cienījams. Ziņu vēsturniekiem padevām laikus, vairākus uzrunājām personīgi,” direktores vietniece plāta rokas.

Situācijas cēloņus muzeja kolektīvs vēl nav izanalizējis un izrunājis, taču pirmie pieņēmumi gan radušies. Izskatās, nepietiekami novērtējām risku, ka izmaiņas balvas nolikumā varētu sabiedēt līdz šim galveno kandidātu auditoriju — vietējos novadpētniekus. “Mēs pazīstam daudzus, zinām viņu pētījumus, kāds pavisam noteikti būtu pelnījis būt par kandidātu,” Inna Kislina nešaubās. Viņa pieļauj, ka par labu būtu nākusi saruna ar vietējiem, jo tiktu izskaidrots, kādēļ nosacījumi kļuvuši stingrāki un ka pētniecības amatieriem pa spēkam izpildīt visus.

“Mums jātiek skaidrībā, kā darīsim nākotnē, jo no balvas neplānojam atteikties. Būs jāizmēģina cits formāts, varbūt tas pētniekus ieinteresētu. Noteikti sazināsimies ar kolēģiem Dobelē, jo viņi nesen sarīkoja konferenci, kurā referātus lasīja Dobeles novada novadpētnieki. Jāuzzina, kā viņiem gāja, jo no malas izskatījās, ka interese bija liela,” I. Kislina pauž muzeja vadības gatavību izmēģinājumiem. Daudzsološs iesākums varētu būt saruna ar Saldus novada bibliotēku, jo tās tīkls ir vienīgais, kurš glabā lielāko daļu Saldus novada pagastu vērtīgākās vēstures liecības, apkopo faktus un intervē laikabiedrus. Bibliotekāru pulkā ir ne viens viens kaismīgs, rūpīgs un zinošs novadpētnieks.

Jānis Stradiņš izved gaismā

Pirms gada muzejā dzirdēju apņemšanos lokālu balvu vispirms padarīt nacionālu, bet nākamajos gados — starptautisku. Šī doma aizvien aktuāla, vien atlikta uz mazliet vēlāku laiku. Edgara Dunsdorfa balvai būtu jākļūst starptautiskai tāpēc, ka Saldus Goda pilsoņa devums savulaik visvairāk novērtēts ārpus Saldus novada un Latvijas. Muzeja vecākā vēstures speciāliste Ilze Haruna paskaidro: par trimdas zinātniekiem Latvijā zinām maz. Arī Dunsdorfa vārds varēja pazust, ja vien par viņu nebūtu interesējies leģendārais akadēmiķis Jānis Stradiņš un Saldus Goda pilsonis, literatūrzinātnieks Valdemārs Ancītis. “Padomju laikā par vienu otru trimdas personību šo to dzirdējām, bet Dunsdorfa vārds publiskajā telpā bija noliegts. Latvijā viņa vārds izskanēja 1983. gadā, bet Saldū tikai 90. gados,” piebilst vēsturniece. Inna Kislina nesaskata norādes, ka Dunsdorfs būtu pazīstams arī šo laiku cilvēkiem. “Būs ļoti interesanti noskaidrot, vai zinātnieka jubileja izskanēs nacionālā mērogā. Kāds atgādinās, ka viņš bija viens no izcilākajiem Latvijas tautsaimniecības pētniekiem un bija novērtēts zinātnieks un cienīts profesors Vācijā, Austrālijā, Amerikā un citās valstīs?” direktores vietniece norāda uz augstajām novadnieka profesionālajām virsotnēm.

Tā kā muzeja vadība administrē vēl vienu Saldus novada pašvaldības balvu — Jaņa Rozentāla prēmiju — un arī tai plānotas izmaiņas nolikumā, lai ieinteresētu mākslas profesionāļus, interesējos, vai šajās dienās gūtā mācība koriģēs plānus. Direktores vietniece atbild noraidoši, jo abas situācijas nav līdzīgas. “Rozentāla prēmiju piešķirtu par mākslas darbu, to radīt tomēr vieglāk nekā vēstures pētījumu. Jelgavas muzeja pieredze liecina, ka māksliniekus interesē pašvaldību balvas. Vēl neesam konkretizējuši, kura būs prēmijas pretendentu galvenā auditorija, pašlaik lūkojamies uz topošajiem profesionāļiem Latvijas Mākslas akadēmijā,” skaidro Inna Kislina.

Atgādinājums par profesoru

Līdz 7. decembrim muzejā apskatāms ar dokumentiem, fotogrāfijām un sadzīves priekšmetiem bagātināts ieskats novadnieka profesionālajā darbībā un sabiedriskajā dzīvē. Izstādes autore ir muzeja vecākā speciāliste vēstures jautājumos Ilze Haruna. Viņas galvenā doma bija atgādināt Edgara Dunsdorfa akadēmiskos sasniegumus, nevis uziet nezināmu faktu vai ko sensacionālu.

Speciāliste aicina nepaiet garām mazai lietai — Baltijas universitātes nozīmītei. “Šo augstskolu varam uzskatīt par Dunsdorfa projektu, lai bēgļi no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas arī trimdā iegūtu augstāko izglītību,” paskaidro izstādes autore. Augstskolu nodibināja 1946. gadā britu okupācijas zonā Hamburgā. Process bija sarežģīts gan dokumentācijas, gan varasvīru neieinteresētības dēļ. “Dunsdorfs vienmēr bija par jaunatni. Pasaulē skautu kustība samērā jauna, kad viņš pārtulkoja organizācijas brošūras latviešu valodā un darbā ar jaunatni izmantoja tās principus,” vēsturniece izceļ novadnieka sabiedriskās dzīves fokusu.

Niecībā pamana diženumu

Kādu atziņu šodienas cilvēkam aizgūt no Saldus Goda pilsoņa dzīves gājuma? Viņa akadēmiskā karjera liecina par mērķtiecību, prasīgumu pirmām kārtām pašam pret sevi un milzīgas darba spējas. Profesors savu profesionālo dzīvi bija spiests uzsākt trīs reizes, turklāt katru reizi citā valodā — Latvijā latviski, Vācijā vāciski, Austrālijā angliski. Akadēmiskās virsotnes sasniedza visās reizēs. Pamācoša ir arī savas profesionālās vērtības apzināšanās. Augstskolu pasniedzēju hierarhijā Dunsdorfs sevi redzēja tikai augstākajā līmenī, tāpēc Vācijā noraidīja visus piedāvājumus strādāt zemākā rangā. Ilzei Harunai šķiet, ka vācieši speciāli aizšķērsoja ceļu uz savu akadēmisko eliti — par to, ka viņš Latvijā palaidis muti par vācu okupācijas varu.

Saldus muzeja vēsturniece uzskata, ka mūsu laiku cilvēki var iedvesmoties arī no novadnieka; viņš spēja niecībā ieraudzīt diženumu. Dunsdorfs bija pirmais vēsturnieks Latvijā, kura pētījumos latvieši bija centrā; viņa kolēģiem un priekštečiem latvieši bija vēstures fonā, priekšplānā tika vācieši, zviedri, poļi, krievi.

Ne bez nolūka Ilze Haruna izstādei izraudzījusies anonīma autora zīmējumu, kas Dunsdorfa kabinetā bijis visus trimdas gadus. Tajā redzams Latvijas valsts karogs, kas, sapinies dzeloņdrātīs, tomēr plīvo. Dunsdorfs, par spīti starptautiski pieņemtai situācijai, ka Latvija ir Padomju Savienības sastāvā, visu mūžu ticēja, ka dzimtene atgūs savu brīvību. Tādu ticību bezcerīgā situācijā mums katram!