Meža sanitāri pamainīs politiskās jezgas toni

2025. gada izskaņā ar Druvas vidusskolas absolventu un portāla Delfi galveno redaktoru FILIPU LASTOVSKI sarunājāmies par Latvijas iekšpolitikas epicentru — oktobrī gaidāmajām Saeimas vēlēšanām.

Kurā brīdī saprati, ka sācies priekšvēlēšanu laiks?

— 2025. gada vasaras beigās, kad parlaments atgriezās no brīvdienām. Tas, ko mēs klasiski saucam par priekšvēlēšanu drudzi, visspilgtāk iezīmējās diskusijās par Stambulas konvenciju. Ķildas, partiju vēlme pēc popularitātes punktiem un cilvēku uzmanības sakrita ar laiku, kad partijas aktīvi meklē finansējumu priekšvēlēšanu kampaņai. Ir izraudzīti stratēģi, kas cenšas pārliecināt potenciālos ziedotājus, ka pienācis īstais brīdis atbalstīt finansiāli.

Vai politiķu argumenti un debašu kultūra par Stambulas konvenciju tevi izbrīnīja?

— Mani pārsteidza tikai viens — uz protestu Doma laukumā aizgāja vairāk nekā 10 000 cilvēku. Neticēju, ka mobilizēsies tik liels pūlis. Pēdējos desmit gados nebiju redzējis, ka cilvēki masveidā izietu ielās kāda sev svarīga jautājuma dēļ. Ja nu vienīgi Alda Gobzema protestā (2021. gada decembrī vairāki tūkstoši cilvēku pie Rīgas pils, viņa mudināti, iebilda pret kovida ierobežošanas pasākumiem — I. V.). Toreiz nospēlēja Covid-19 krīzes un vienas spilgtas politiskas personas faktors, taču protests pret Latvijas izstāšanos no Stambulas konvencijas nebija konkrētas partijas vai politiķa iniciatīva. Tas bija patiess sabiedrisks sašutums, kuru politiķi gan atbalstīja, gan kritizēja, un tas mani ļoti pārsteidza pozitīvā ziņā. Tātad cilvēki tomēr spēj politiķiem pateikt acīs: jūsu lēmumam nepiekrītam!

Mani nepārsteidza politiķu iznīcinošā kritika citam pret citu, jo tā ir laikmeta iezīme. Valda valodas inflācija, kad izsaka galējus apvainojumus un pārspīlējumus, izvēlas emocionāli pārsātinātas hiperbolas. Viss nosauktais iet kopsolī ar tādu kā patiesības inflāciju, proti, ja patiesību ir tik daudz, tad pārprodukcija devalvē tās nozīmi. Eiropas politiķi Donalda Trampa dzīves skolā iemācījušies, ka visai nosacīti jāturas pie faktiem vai saviem vārdiem. Diskusijas par Stambulas konvenciju to spilgti apliecināja.

Vai politiķi tās izmantoja, lai pietuvinātos saviem lojālajiem, kā arī potenciālajiem vēlētājiem?

— Jā, bet fragmentāri un atšķirīgās vidēs. Jaunā Vienotība un Progresīvie izmantoja iespēju Doma laukumā ieraudzīt savu (un citu partiju) vēlētāju sejā. Neticu, ka citos apstākļos tās tik lielā skaitā būtu varējušas sapulcināt un uzrunāt savus vēlētājus. Tikmēr politiskie spēki, kuri kritizēja Stambulas konvenciju, savus vēlētājus sastapa internetā.

Vai Doma laukumā notikušais uzlaboja politiķu un vēlētāju sarunāšanās māku?

— Saruna bija toksiska… Viens no Apvienotā saraksta līderiem Andris Kulbergs solīja iespļaut sejā Dainim Īvānam, jo viņam nepatika kādreizējā Atmodas līdera uzruna Doma laukumā. Lai gan Kulbergs vēlāk atvainojās, tas iezīmē augsto agresijas līmeni.

Ne mazums politiķu nezināja vai izlikās, ka nezina protestētāju motivāciju būt Doma laukumā, tāpēc noniecināja tos, izsmējīgi dēvēja par stambulētājiem. Savukārt Jaunā Vienotība un Progresīvie nekautrējās pārspīlēt šo notikumu Latvijas vēstures kontekstā un salīdzināja to ar Atmodu. Cilvēks palika pa vidu emocionāliem pārsātinājumiem.

Tobrīd izskanēja svarīgs signāls 2026. gadam — vēlētāji ir gatavi sev retā manierē iziet ielās, līdz ar to politiķiem daudz uzmanīgāk jāvērtē, ko dara. Ņemot vērā partiju zemos reitingus, tās ir spiestas ieklausīties vēlētājos un reaģēt uz viņu noskaņojumu, aicinājumiem un viedokļiem. Partija, kam reitings svārstās starp 5 un 10 %, nevar atļauties būt pašpārliecināta.

Cik nozīmīgi tev ir partiju reitingi?

— Tie ir interesanti, bet ne absolūti rādītāji. 2018. gadā Saeimas vēlēšanās uzvarēja arī Alda Gobzema un Artusa Kaimiņa KPV LV, kā arī Jaunā konservatīvā partija. Tik lielu atbalstu tām neprognozēja neviens no lielajiem pētījumu centriem — ne SKDS, ne TNS, ne Latvijas fakti; kaut cik uz to pusi pagāja Factum Group. Tas nozīmē, ka vēlētājs savu izvēli paslēpa socioloģisko aptauju atbildēs, ka neies uz vēlēšanām vai ka nezina, par ko balsot.

Vēlētāju noskaņojumu precīzi neuzrāda arī sociālie mediji, jo tajos nepavisam nav visi, turklāt sociālajos medijos paustam saturam uzticas vien ceturtā daļa Latvijas iedzīvotāju. Nav gan tā, ka neko nevar secināt, vērojot sociālo mediju lietotāju uzvedību. Piemēram, X jeb bijušajā Twitter kritika pamanāmāk vērsta pret Jauno Vienotību un Progresīvajiem, tāpēc nebrīnīšos, ja būs vairāk tādu cilvēku, kas aptaujās kautrēsies atklāt, ka atbalsta arī šīs partijas (agrāk tā izteiktāk rīkojušies, piemēram, Saskaņas un KPV LV vēlētāji).

Bet kā lai saprot, ar ko varētu beigties Latvijas iekšpolitikā svarīgs notikums?

— Var tikai ieskicēt. Piemēram, šo gadu laikā iezīmējies, ka uzticīgs elektorāts ir Nacionālajai apvienībai. Tai būs jāpacīnās ar galēji labējo partiju Austošā saule Latvijai, kam nebūs liels elektorāts, taču dotu Nacionālajai apvienībai vērtīgas balsis. Progresīvie sekmīgi strādā ar jauniešu auditoriju, tāpēc var justies diezgan droši šajā segmentā, bet pārējo partiju stāvoklis ir krietni interesantāks.

Absolūti neprognozējami rezultāti ir Jaunajai Vienotībai — premjeres partija var finišēt gan ar nosacīti pārliecinošu uzvaru, gan knapi iegūtiem 5 %. Elektorāts daļēji pārklājas Apvienotajam sarakstam un Zaļo un Zemnieku savienībai, tāpēc līdz pēdējam brīdim neredzēsim, kurš kuru apspēlēs un kļūs tuvāks lauku iedzīvotājam. Katrs no viņiem meklē savas ēsmas: ZZS plivināja karogu, ka valstij jāpalīdz reģionos piegādāt drukāto presi, un mainīja nostāju Stambulas konvencijas jautājumā, Apvienotais saraksts atbild, pārspīlējot vinješu nodokļa nozīmīgumu valsts mērogā. Līdzšinējās prognozes rāda, ka Saeimā iekļūs abas konkurentes, taču nebūtu šokēts, ja vienas tomēr nebūs.

Parlamentā tiks pārstāvēts arī krievvalodīgo elektorāts, kuru dala Suverēnā vara un Stabiliātei. Nezinu, vai parlamentā vieta būs abām. Saskaņa šobrīd no minētajām ievērojami atpaliek. Nešaubos, ka iekļūs Latvija pirmajā vietā. Ar populistiskiem lozungiem tā pietiekami daudzus mobilizēs nobalsot pret pastāvošo varu, tomēr Rīgas domes vēlēšanas parādīja, ka griesti ir arī šāda veida popularitātei (lai gan partija uzvarēja, Šlesers nav Rīgas mērs). Starp citu, man bija interesanti vērot Latvija pirmajā vietā pozīciju Stambulas konvencijas diskusijās — lai gan viņi skaidri pauda pozīciju, tā nebija galvenā kurinātāja par izstāšanos. Var saprast arī, kāpēc — tā neiegūtu jaunus vēlētājus, attiecīgais elektorāts jau balso par viņiem. Ja vien neatgadīsies tektoniskas pārbīdes, Šlesera partija tiks parlamentā, bet ne valdībā. Pārējās partijas savilkušas sarkanās līnijas, jo Šlesera partijai ir prokremliska nostāja ekonomikas jautājumos.

Vai pievērs uzmanību jaunuļiem, kas sola mainīt pašreizējo kārtību, piemēram, novembrī režisora Alvja Hermaņa dibinātajai un tad pamestajai biedrībai Bez partijām?

— Vērtēju pozitīvi, taču man nesimpatizēja, ka Hermanis izplatīja daudz nepatiesu apgalvojumu par medijiem, tiražēja citus nepārbaudītus faktus. Alvim Hermanim patiesība un reālpolitika nebija būtiska, galvenais bija vēstījums, ka situācija Latvijā ir slikta un jāmaina vēlēšanu kārtība.

Pozitīvais, ko Hermanis izdarījis — lai gan no biedrības izstājies, apdomājies un iestājies citā —, atgādināja pārējām varas partijām, ka jāmobilizējas, jo nevienai nav garantēta vieta Saeimā. Hermanis Latvijas politikā var būt liels mainīgais ar pietiekami lielu sabiedrības atbalstu, viņa ietekmi uz politisko vidi es salīdzinātu ar meža sanitāru. Režisors gan izrādījās vājāks politiķis nekā Gobzems un kādreizējais aktieris Kaimiņš 2018. gadā. Pieminu viņus, jo politiskie vēstījumi stipri līdzīgi. Dueta panākumi bija graujoši lieliski, jo izturēja priekšvēlēšanu spriedzi un kritiku.

Politikā nekad nav vienas taisnības. Politiķiem jāspēj pieņemt kompromisus un atrast līdzsvaru starp vajadzību sasmērēt rokas un savu sirdsapziņu. Balansēšanas čempioni Latvijā, manuprāt, ir Jaunā Vienotība. Atceramies kaut vai tās izbīli 2018. gadā, kad knapi tika Saeimā, bet tad komiskā veidā (ar mazāko deputātu skaitu) ieguva premjera krēslu un tajā iesēdināja Krišjāni Kariņu. Gandrīz zudusi partija atdzima un pamazām atguva pozīcijas. Un tikai tāpēc, ka prata pieņemt kompromisus, labāk izspēlēt rokās esošās kārtis. Zaļo un Zemnieku savienība ir šī žanra dinozaurs Latvijā, tā uz Jauno Vienotību varētu skatīties kā uz savu skolnieku. Pirmajā solī Alvis Hermanis neizturēja spriedzi, bet redzēsim, kā režisoram veiksies tālāk. (31. decembra rītā Hermanis paziņoja, ka tomēr paliek politikā — iestājies partijā Republika un pārdēvēs to par Mēs mainām noteikumus — I. V.).

Vai pieļauj vēl kādus brīnumus?

— Jaunas partijas vairs neuzradīsies, jo tam bija jānotiek ne vēlāk kā gadu pirms vēlēšanām. Jāskatās, kādus līderus un kurus populārus cilvēkus piesaistīs pašreizējās partijas, tur varētu būt pārsteigumi. Tāpat redzēsim nomelnojošas kampaņas par politiskajiem konkurentiem.

Kādus uzdevumus esi izvirzījis sev, žurnālistikas profesionālim? Politiķi izteiks daudz pārspīlējumu, atkāpsies no faktiem, vēlamo uzdos par esošo, bet kāds centīsies risināt konstruktīvu dialogu.

— Nākamais gads būs vistrokšņainākais, tāpēc saredzu uzdevumu palikt pie Delfi lasītājiem svarīgām tēmām. Tas būs ārkārtīgi sarežģīti, jo politiķi vēlēsies, lai sekojam viņu dienas kārtībai. Izskanēs pārspīlējumi par Stambulas konvenciju un valsts parāda procentlīmeni. Šāda žanra dienaskārtībā parasti ir arī viendzimuma laulības, aborti un citi jautājumi, kas cilvēkiem raisa spēcīgas emocijas un novērš uzmanību no šobrīd visai valstij svarīgākām tēmām. Es tās meklēju socioloģijā. Tā skaidri parāda, kas Latvijas cilvēkiem ir būtiski; primāri viņi min dzīves dārdzību, veselības aprūpi, valsts drošību un aizsardzību, ekonomisko situāciju kopumā. Svarīgas tēmas ieraugu arī mūsu lasītāju un Delfi darbinieku aptaujā. Minētos datus saliksim kopā un janvāra sākumā publicēsim pirmo Delfi manifestu. Tajā apņemsimies, neskatoties uz politisko troksni, veltīt uzmanību tēmai Nr. 1, Nr. 2 un Nr. 3.

Tu laikus sevi noorientēsi, lai neaizmaldītos, politiskā trokšņa apdullināts.

— Jā, jo esmu pieredzējis, cik ātri tas notiek — viens politiķis kaut pasaka, otrs, tad trešais, pavelkas sociālo mediju lietotāji… Šī noorientēšanās patiesībā ir mediju ikdienas darba pamatnosacījums, taču to uzsveru tāpēc, ka žurnālistiem gadās aizpeldēt.

Kādu stratēģiju ieteikt vēlētājiem? Priekšvēlēšanu laikā jezga arī viņus apdullinās.

— Vispirms iesaku neļauties vēlmei ignorēt šīs vēlēšanas un ar sevi vienoties, ka tās ir svarīgas. Vilšanās mūsu demokrātijas pieredzē ir saprotama, jo kopš Latvijas neatkarības atgūšanas mums notikušas desmit Saeimas vēlēšanas, bet valdības bijušas vairāk nekā 20! Līdz ar to politiķu solījumiem, kaut teorētiskiem, vēlētāju acīs ir īss derīguma termiņš; tiklīdz jauns Ministru kabineta sastāvs, tā daļa politiķu vairs neizjūt atbildību par saviem priekšvēlēšanu solījumiem. Pēdējos 15 gados politiskā stabilitāte bijusi lielāka, tomēr pēdējo 34 gadu kontekstā vēlētāji pamatoti pārmet, ka politiķi tikai sola.

Gribētu, lai katrs vēlētājs spēj turēties pretī emocionāliem priekšvēlēšanu vēstījumiem. Viegli teikt, jo ceturtā daļa Latvijas iedzīvotāju dzīvo nabadzības riska zonā un mūsu priekšstati par labu dzīvi ir ļoti augsti. Cilvēki vīlušies, ka ikdiena neatbilst priekšstatam, tāpēc vēlos atgādināt, ka pēdējā desmitgadē Latvijā dzīves līmenis ievērojami audzis. 2014. gadā trešdaļa iedzīvotāju nepirka jaunas drēbes, jo nevarēja atļauties. Tagad tā atbild desmitā daļa respondentu. Līdzīga tendence ir atbildēs par automašīnas iegādi.

Manuprāt, sabiedrībai, tostarp medijiem uzstājīgāk jājautā politiķiem, kurp Latvija virzās. Kopš neatkarības atgūšanas valstij vienmēr bijis mērķis, kurš ierosināja iekšējas reformas, — iestāšanās Eiropas Savienībā, NATO un OECD, eiro ieviešana. Līdzko nav nodoma iestāties kādā starptautiskā organizācijā, nav arī skaidrības, kurp virzīties un kādas izmaiņas tāpēc jāizdara.

Vai pašam ir skaidrs, kurp Latvijai būtu jāvirzās?

— Gribētos, lai esam droša labklājības valsts, kurā jaunas ģimenes vēlas radīt bērnus un grib atgriezties emigrējušie iedzīvotāji. Demogrāfiskie un emigrācijas rādītāji liecina, ka Latvija pašreiz tāda nav.