Kustības, uzturs, miegs. Tikai tad — ārsts un zāles

Saldus novada pašvaldības stipendijas Medusmaize saņēmēja, jaunā ģimenes ārste LAUMA VECUMNIECE-HEISELE jau nākammēnes pārņems ģimenes ārstes Dzintras Tereško praksi.

Kāpēc izvēlējāties atgriezties dzimtajā pusē?

“Droši vien noteicošā bija māju, sakņu izjūta. Abi ar vīru esam auguši laukos — viņš ir no Piebalgas — un Rīgā savu nākotni neredzējām. Saldus man patīk, no tā viegli var tikt uz Rīgu vai Liepāju, pilsēta labiekārtota, draudzīga ģimenēm. Pagaidām dzīvojam dzīvoklī, bet gribētu paši savu lauku māju — kā vecākiem.”

Kā iepazināties ar dakteri Tereško?

“Es viņu atceros no bērnības, jo brauca uz Sātiņu skolu vakcinēt bērnus. Rezidentūrā strādāju pie ģimenes ārstes Māras Ozolas; kad bija jāsāk domāt, ko darīšu tālāk, daktere Tereško sacīja, ka labprāt atdotu savu praksi. Atlikušo rezidentūras laiku nostrādāju pie viņas un turpinu arī tagad.

Šis kopāstrādāšanas laiks ir ļoti vērtīgs. Gan tādēļ, ka pamazām iepazīstu pacientus, daļa no viņiem nāk tikai pie manis, gan arī tādēļ, ka turpinu mācīties no patiešām gudras ārstes. Prakses pārņemšana nebūs tik sarežģīta kā tiem jaunajiem speciālistiem, kas vienkārši stājas iepriekšējo ģimenes ārstu vietā. Par mani smejas, ka esmu izlaista, — varu pacientam veltīt pusstundu, taču ar to teju pietiek, lai iepazītu cilvēku, kas pirmoreiz pie manis atnācis.”

Kādas ir jūsu stiprās puses? Internetā pamanīju, ka studiju laikā esat pētījusi bērnu anēmiju.

“Tā bija ļoti interesanta tēma! Kad sāku rezidentūru, gāju voluntēt pie mūsu pasniedzējas pediatres, kas strādāja Ellas Šatalovas ģimenes ārstes praksē — viņai ir viena no lielākajām praksēm, aptuveni 8000 pacientu, bet arī 20 darbinieku, tajā skaitā gan ģimenes ārsti, gan pediatri. Secināju, ka šeit man būtu pieejami pietiekami daudz datu pētījumam. Izvēlējos pētīt bērnu anēmiju, kas diemžēl ir aktuāla problēma.”

Vai tās iemesli ir sociāli?

“Ne tikai, drīzāk runa ir par pārtiku — kāds uzturs bērniem pieejams un kā veidojas viņu ēšanas gaume un ieradumi. Otrs pētījums rezidentūrā bija par vakcināciju pret cilvēka papilomas vīrusu (CPV). Ne velti par to runā daudz un skaļi, jo tā ir ļoti nozīmīga! Vakcinācija pasargā no riska saslimt ar izplatītu vēža veidu, ko izraisa CPV, turklāt vakcīna bez maksas pienākas jauniešiem līdz 25 gadu vecumam.”

Vai diskutējat ar pacientiem par vakcināciju?

“Runātāja biežāk esmu es, jo vakcinācijas kategoriskie noliedzēji nediskutē, viņi jau ir izlēmuši. Bet katra paša izvēle ir noticēt ģimenes ārstam vai kādam citam informācijas avotam.”

Vai praksē ir vecāki, kas nevakcinē bērnus ne pret ko?

“Pavisam nedaudzi. Zinot, kādam riskam šie bērni pakļauti, es par viņiem raizējos, bet vēl vairāk par to, ka es varētu uzreiz neatpazīt, piemēram, difteriju, jo neesmu to redzējusi. Bet tā ir slimība ar augstu letalitāti un strauju attīstību, kas prasa nekavējošu rīcību. Bērnu vakcinācijai būtu jābūt ne tikai ģimenes ārstu, bet arī valsts rūpei.”

Kādas medicīnas jomas vēl jūs interesē?

“Man patīk visa internā medicīna, taču, kad bija jāizvēlas specializācija, variants bija arī kardioloģija. Interesantas šķiet pediatrija, infektoloģija. Taču neviena no šīm jomām neizcēlās starp citām, tāpēc esmu šeit, jo man patīk redzēt kopumu.

Esmu dzirdējusi, ka ģimenes ārstam nav jābūt gudram, bet jāprot koordinēt. Es tam nepiekrītu, jo koordinācija vien nenozīmē, ka pacients nonāks pie pareizas diagnozes un pareizas ārstēšanas. Man jāzina, kas ar viņu notiek.”

Bet ir pacienti, kam no ģimenes ārsta neko vairāk par nosūtījumiem nevajag.

“Man ļoti nepatīk, ja atnāk tikai pēc nosūtījuma. Turklāt nedrīkstu to izrakstīt bez pamatojuma, tas man jāzina un jāizvērtē. Par maksu var iet pie speciālistiem un uz izmeklējumiem katrs pēc paša vēlēšanās, bet par valsts apmaksātiem pakalpojumiem man jāatskaitās — kāpēc sūtu.”

Vai redzat atšķirību starp jaunās un vecās paaudzes ārstiem?

“Jā, tā ir. Es savās zināšanās vēl esmu dziļi grāmatās un vadlīnijās, vēlos visu strukturēt, bet ilgi strādājošiem ārstiem ir plašāks skats, ko iegūst ar pieredzi. Tāpēc ir ļoti labi, ka man ir, kam pajautāt, jo ne visas situācijas var iekļaut vadlīnijās.”

Jaunie ārsti mēdz ar satraukumu runāt par pacientu atkarību no zālēm — benzodiazepīnu, miega zālēm.

“Un arī pretsāpju zālēm ar narkotisku vielu komponentiem. Kad tos izraksta, svarīgi saprast, cik ilgi pacients tās lieto, jo ar laiku veidojas farmakoloģiska pierašana. Piemēram, pēc pretsāpju medikamentu lietošanas pāriet sāpes; ja tiek pārsniegts atsāpināšanas slieksnis.Tas nav vēlams, jo ir risks pierast.

Pie šīm vielām pieradušam pacientam nav vienkārši pārtraukt lietot. Pirmām kārtām viņam jākonsultējas ar psihiatru narkologu par alternatīvām vai jāiziet kompleksa terapija ar medikamentiem, psihologu, atbalsta grupu kā, piemēram, Minesotas programmā, ko realizē Ģintermuižas slimnīcā. Bet cik daudzi pacienti tai piekristu?…”

Ko domājat par plaši reklamētiem uztura bagātinātājiem?

“Veselība ir tik stipra, cik paši darām tās labā; protams, nerunājot par ģenētiskām slimībām un citiem no cilvēka neatkarīgiem faktoriem. Tās trīs galvenie balsti: fiziska aktivitāte, uzturs un miegs. Par uztura bagātinātājiem runājot, — jāsaprot, ko un kāpēc lieto un varbūt daudzo līdzekļu vietā pagatavot sev kārtīgu dārzeņu plati. Vai par mērķtiecīgām izvēlēm pakonsultēties ar uztura speciālistu.”

Pastāstiet, lūdzu, par C vitamīnu! Vieni saka, ka tas efektīvi palīdz brīdī, kad teju teju uzbruks saaukstēšanās slimība, citi smejas — placebo!

“Placebo efekts arī ir efekts! Taču C vitamīnu es pacientiem iesaku. Tas nepasargā no saslimšanas, taču uzlabo asinsvadu sieniņu darbību, imūno atbildi un ir antioksidants.”

Varbūt labāk apēst papriku?

“Saslimšanas gadījumā ieteicami 1 — 2 grami C vitamīna dienā. Ja spēsiet apēst tik daudz paprikas, pēc tam to vairs ilgi negribēsiet.” (smejas).

No mūsu sarunas var secināt, cik tālu aiz medicīnas robežām sniedzas ģimenes ārsta kompetence…

“Jā šis ir gan medicīnisks, gan sociāls darbs. To nevar darīt, ja nav motivācijas skaidrot, pamatot, iestāties par pacientiem. Viņi neredz, kas notiek pēc pieņemšanas beigām, cik daudz laika pavadām, apzvanot slimnīcas, diagnostikas centrus, konsultējoties ar kolēģiem, meklējot informāciju…”

Vai nebaidāties izdegt?

“Cenšos darbu uz mājām nenest, bet reizēm gadās. Daudzu ģimenes ārstu telefona numurs ir zināms viņu pacientiem un, šķiet, darba diena tad nebeidzas nekad! Es līdz šim esmu atteikusies to dot, jo šī ir robeža, kas jānosprauž ārstam.”

Kā atpūšaties?

“Mana vislabākā atpūta ir garas pastaigas. Arī sportoju, ziemā eju uz fitnesa zāli, jo vingrošanai vienatnē nereti pietrūkst motivācijas kā grupā, kur strādā visi. Abi ar vīru gaidām pavasari, kad varēsim braukt uz stadionu, — viens otru mēs spējam motivēt izkustēties.”