Lai cik tālu būtu horizonts, aiz tā jāredz Latvija

Pieminot Latvijā pirmās deportācijas 85. gadadienu, svētdien Jaunlutriņu pagasta Glūdās šaurā lokā atcerējās vietējās izsūtīto ģimenes.

Sibīriešu pēcteči un tautas liktenī ieinteresēti cilvēki satikās zīmīgā vietā, jo Andra Kazradža vectēva izveidoto Glūdu saimi padomju vara mentāli un fiziski izārdīja divreiz. Tagadējais saimniekpāris Andris un Daina uzreiz atbalstījuši Jaunlutriņu un Ošenieku bibliotēkas vadītājas Aigas Balandīnas ideju atceres pasākumu sarīkot nevis pie piemiņas akmens, bet pagalmā, kurā izsūtīšana pieredzēta.

Scenārija centrā bija bibliotekāres kaimiņiene Zigrīda Krūze, mīļi dēvēta par omi. Viņas pierakstītais un kaimiņu bērniem izstāstītais par Sibīriju, kā arī Zigrīdas māsas Lidas dzejā izteiktais saviļņoja katru un atraisīja sarunas arī par citām sibīriešu dzimtām. Iezīmēja, cik līdzīgi un reizē atšķirīgi ir deportēto cilvēku stāsti; cik daudz vēl neizrunātā un nenoskaidrotā.

Citē dienasgrāmatu

“Ome nomira pagājūšā gada pēdējā dienā — viņas mūžs bija garš un apbrīnojams!” bibliotekāre atklāj, kāpēc izcēlusi Z. Krūzi. “Rēķinu, ka mēs, kaimiņu meitenes, aptuveni 20 gadu pie viņas ik pa laikam iegājām tāpat vien parunāties par to, kas nu katrai tobrīd bija svarīgs. Viņa runāja par jautrām un gaišam lietām, mazāk par skumjo. Katru reizi ome stāstīja, kā bija Sibīrijā. Par viņas raksturu liecina šāda epizode: padomju laikā vīri pēc sievām uz dzemdību namu brauca ar žiguli vai volgu, ome lepojās, ka savu Ilgu pārvedusi ar kuģi pa Jeņiseju!”

Pasākumā satiktā Ilga Krūze man apliecināja, ka gaušanās nebija mammas dabā. “Mamma man ļoti daudz stāstīja, vecmāmiņa vienu un to pašu — nenogurusi, bet jāteic, ka bērnībā un jaunībā daudz ko nesapratu,” atzina Ilga. “Tagad daudz domāju, kā tad toreiz viss bija. 1941. gadā izsūtītie Latvijas kara ārprātu nepieredzēja — mamma pārradās 1946. gadā. Pagastā bija deju kolektīvs, visi rosījās, un dzīve kūsāja. Otrajā izsūtījuma reizē mamma ar māsām daudzmaz labi iekārtojās; mans tēvs bija elektriķis, turējām govi. Kad man bija četri, atgriezāmies Latvijā. Sibīrijas laiku slikti atceros, vien pēc fotogrāfijām pavīd kaut kas atmiņā.”

Viņas tantes Lidas dzeju lasīja Jaunlutriņu amatierteātra aktrise Una Remere, bet režisore Sandra Medne — Zigrīdas dienasgrāmatu. Tajā no dzimtajām Lejasjaunsētām izrautā jauniete dienu pēc dienas dokumentējusi savu, māsu un mammas apcietinājumu un ceļu uz Krasnojarsku. Lasījums iesākās Latvijā — “1950. gads, un man ir 21 gads, ir saulaina 17. jūnija diena”. Beidzās galapunktā — “4. septembrī jādodas darbā. Sienam
auzas, vedam kartupeļus, un līst. Katru dienu līst. Viss ir slapjš, un dzīve riebjas. Bet tā ir mūsu dzīve.”

Nolīdzina vectēva grēku

Pirms S. Medne nolasīja fragmentus no dienasgrāmatas, viņa atklāja, kādēļ deportācijas bija traģiskas arī pašas ģimenei, lai gan neviens netika izsūtīts. Režisore pastāstīja: “Mans vectēvs dzīvoja Zigrīdas ģimenei kaimiņos, ar viņas tēti bija bērnības draugi, kopā skolā gāja. Zigrīdai pret mani bija rūgtums par to, ka pirms izsūtīšanas savas mājas atslēgu nācās atdot manam vecamtēvam — tobrīd kolhoza priekšsēdētājam. Tāds nu bija mans lielais grēks. Ar gadiem viņa savu sāpi izrunāja, un izlīgām.”

Sandrai Mednei zināms, ka vectēvs izsūtīto sarakstus nebija veidojis, bet par kolhoza vadītāju iecelts tādēļ, ka bija sīkzemnieks — tolaik visi amatnieki tādi bijuši. Režisore pārliecināta, ka vietējie skaidri zinājuši, kuri sastādīja sarak-
stu un kas to parakstīja. “Bet klusēja. Arī tagad nav viegli nosaukt viņus nosaukt vārdā, lai gan pagastā neviens pēctecis nedzīvo. Iemesli vairāki, kaut vai tas, ka nav saprotams, vai šiem cilvēkiem maz bija iespēja nerakstīt. Skaļi nerunā arī par to, ka palikušie no izsūtīto mājām fiksi savāca sev vajadzīgo...” vietējās vēstures zinātāja Sandra paliek pusvārdā.

Māja nesabrūk un sagaida savējos

“Glūdas ir tieši tādas pašas, kā 1964. gadā,” apgalvo viena no vecākajām pagasta iemītniecēm Laima Briede, jautāta par Glūdu likteni pēc saimnieku aizvešanas. Viņai zināms, ka lielajā un pilsētā, ne laukos
iederīgajā savrupnamā vispirms iekārtota skoliņa, taču viņas laikā pirmajā stāvā darbojās medpunkts un Ošenieku kolhoza kantoris. “Otrajā stāvā dzīvoja medmāsa un agronoms, lielo istabu izmantoja sapulcēm un citām saiešanām. Kad Ošeniekus pievienoja kaimiņu kolhozam, ēkā izveidoja dzīvokļus vairākām ģimenēm. Tās tur palika līdz 90. gadu sākumam. Par represētajiem pagastā šo to zināju, jo viņi atgriezās Jaunlutriņos, bet par Glūdu saimniekiem uzzināju tikai Atmodas gados, jo pēcteči te neatnāca,” sirmgalve nogroza galvu par savā laikā ievērotas ģimenes izdzēšanu no kopienas atmiņas. 1992. gada Glūdās atgriezās pirmā saimnieka mazdēls Andris Kazradzis.

Mantojumā atstāj mācību

Piemiņas pasākumā satiktajiem jautāju, ko no sibīriešu pieredzes mācīties maniem bērniem un mazbērniem. Pārliecību, ka izdzīvot var ekstremālās situācijās — atbildēja svešumā piedzimusī Irma Dubra. Sandra Medne ieminējās par cilvēka izdzīvošanu absolūtā ļaunumā, saglabājot dvēseli un gaišu skatu uz dzīvi. Vērtīgu mācību glabā Andras Balamovskas māmiņas ilgas pēc dzimtenes — lai kurā pasaules malā latvietis dzīvotu, aiz horizonta vienmēr jāredz Latvija. “Mamma bija pavisam maza, kad pieaugušie stāstījuši, ka tepat, aiz platās upes, ir Latvija. Viņa domājusi: ja vien tiktu pa baļķiem, kurus pludina lejup, upei pāri... Vairākas reizes iekritusi ūdenī, labi, ka brālēns izvilcis,” izsūtītās meita atstāsta.