Jādzīvo ar sapratni un cieņu

Saldenieks JĀNIS PĪGOŽNIS šoruden bija pirmais, kas atnāca uz redakciju, lai abonētu Saldus Zemi 2026. gadam.

Mundrajam kungam ir 86 gadi, viņš atceras: “Avīzīti es lasu no 1969. gada, kad pārcēlos uz dzīvi Saldū. Kā var dzīvot Saldū un nezināt, kas notiek? Man Saldus Zeme ļoti patīk — rūpīgi izlasu pirmo lappusi, tad pēdējo, uzzinu, kas notiek, jo rakstīts par daudziem pazīstamiem cilvēkiem. Mani interesē sports, tāpēc slejā Kas? Kur? Kad? gribētu vairāk uzzināt par sporta sacensībām, piemēram, kas un kad notiek Brocēnu ledus hallē. Es labprāt apmeklēju sporta pasākumus, tikai žēl, ka basketbola spēles Saldus sporta kompleksā notiek pārāk vēlu vakarā, kad man jāsakatās televizorā ziņas. Esmu dzimis Rēzeknes pusē, kādreiz ieskatos tās puses vietējā avīzē, bet tur gandrīz visi cilvēki sveši. Saldus avīzīte ir interesantāka.

Kad strādāju Saldus rajona Tautas kontroles komitejā, sanāca daudz sadarboties ar avīzes žurnālistiem — braucām reidos. Avīzē bija rubrika Tautas kontrole.”

Vaicāju, ar ko padomju laikos nodarbojās Tautas kontroles komiteja? “Tas bija sodīšanas aparāts. Es uzskatīju, ka mans uzdevums bija kontrolēt un uzlikt sodu tad, ja darbu varēja paveikt, bet tas netika izdarīts. Pārbaudījām, piemēram, šīfera kvalitāti Brocēnu kombinātā, darba režīma un disciplīnas ievērošanu uzņēmumos, vai un kā iekārtotas slaucēju atpūtas istabas fermās, par kartupeļu glabāšanu kolhozos... Atceros, ka Kursīšos pie meža bija izmesti miruši lopi. Dzīve ir dzīve, visādi notika. Cilvēki varēja zvanīt un sūdzēties, atceros, ka Blīdenē bija viena aktīva kundze. Bija arī rakstiskas sūdzības, uz kurām vajadzēja atbildēt. Sadarbojāmies ar tā laika miliciju un prokuratūtu. Pēc Tautas kontroles iniciatīvas kāds arī tika atbrīvots no darba, uzlikta soda nauda. Manā darba laikā saimniecību vadītājiem neviens uzrēķins netika uzlikts. Tā strādājām.”

Jānis Pīgožnis ir latgalietis, dzimis Rēzeknes rajona, Maltas ciema padomes Sergeju sādžā. “Tēvs bija labs speciālists — galdnieks un kalējs, mums bija smēde. Ģimenē bijām četri bērni — trīs brāļi un māsa, diemžēl, starp dzīvajiem esmu palicis vienīgais. Baigas izjūtas pārņem kapsētā — es vēl staigāju, bet zem zemes ir daudz jaunāki cilvēki.

Mācījos Rozentovas skolā, bet man gribējās strādāt, tāpēc vidusskolu pabeidzu tikai pēc armijas. Nedaudz pastrādāju kūdras purva nosusināšanā. Pabeidzu Aglonas mehanizācijas skolu, ieguvu traktorista, mašīnista un atslēdznieka profesiju. Vidusskolu pabeidzu pēc trīs gadu dienesta armijā, tad arī izmācījos par šoferi. Jaunībā nodarbojos ar sportu, armijā Ļeņingradā biju futbola komandas kapteinis, toreiz ieguvām otro sporta klasi. Biju aktīvs jaunietis un mani savāca darbā Rēzeknes komjaunatnes komitejā, vēlāk aizsūtīja mācīties uz Viļņas partijas skolu, pēc kuras beigšanas cerēju, ka atgriezīšos Rēzeknē, bet mani nosūtīja strādāt Saldū. Biju pārsteigts, ka man vaicāja, vai protu latviešu valodu. Kā es varēju nezināt?”

Tā latgalietis nokļuva Kurzemē un kopā ar ģimeni lielāko dzīves daļu vada Saldū. Iedzīvojies viegli, jo nekad neesot stādījis sevi augstāk par citiem. “Vienīgā atšķirība — Kurzemē plašāki lauki, Latgalē kalnaināks un daudz ezeru. Cilvēkos atšķirības neizjutu.

Tikai vienu reizi esmu prasījis, ka gribu iet strādāt par vadītāju uz Agroķīmiju, jaunu uzņēmumu, kas veidojās,” stāsta Jānis Pīgožnis. “Vēlāk uzaicināja strādāt Tautas kontroles komitejā, kad tā likvidējās, biju Saldus pienotavas direktora vietnieks. Bet tad slēdza arī pienotavu. Šodien domāju, kādi tajā ēkā bija kapitāli pagrabi, tagad noderētu patvertnes ierīkošanai. Turpināju strādāt Dienas aprūpes centrā — mācīju galdniecību, grozu pīšanu. Gandarījums, ka viens no centra klientiem, ar kuru strādāju, saņēma Prezidenta balvu. To var panākt, ja neesi lielmanīgs, uzklausi un runā ar cilvēkiem. Tā esmu rīkojies visu dzīvi. Ja arī kāds runā nepareizi, nevajag apvainoties. Saskaitot kopā, man sanāk sešdesmit gadu darba stāžs.”

Esam pieraduši dzirdēt, ka Latgalē grūta dzīve, nav darba un maz naudas. Jānis par to saka: “Kas strādā, tas nopelna, un iztika ir. Tāda tā dzīve ir un arī bija. Mums bija lopi, piemājas saimniecība. Atceros, kā mamma raudāja, kad kolektivizācijas laikā paņēma mūsu labāko zirgu un savāca lopus. Tēvs arī pārdzīvoja, bet to neizrādīja.”

Ar sievu Viktoriju Jānis sadancojies Maltas kultūras namā un sadraudzējies dzimtajā pusē, kur viņa strādāja par medmāsu. Abi izaudzinājuši dēlu Arvīdu, viņš tāpat kā tētis arī reiz dejoja tautiskās dejas. Ir divi mazdēli un divas mazmeitiņas.

“Skumt nav laika. Tagad man ļoti patīk strādāt dārzā, pats esmu uzcēlis dārza mājiņu, kurā var dzīvot, garāžu, kuru palīdzēja celt dēls, vēl maziņš būdams, padeva man ķieģeļus. Mums ir septiņas ābeles, četrām ir uzpotētas vairākas šķirnes, uz vienas pat četras. Ļoti interesanti, sevišķi labi zariņi pieaug ‘Antonovkai’. Kamēr varu braukt ar mašīnu, vasarās ņemamies pa dārzu. Jūnijā jāiet pie dakteres, viņa skatīsies, kāda veselība. Ja nevarēšu vairs vadīt mašīnu, dārziņš laikam būs jāpārdod. Nevaram izstaigāt līdz Aronijai.”

Daudzus gadus Jāņa aizraušanās bija klūgu pīšana, viņa darbi aizceļojuši uz Igauniju un Vāciju. Visvairāk paticis pīt paplātes ar rokturi pāri. Sieva ir audēja, daiļamata meistare.

Jānis atklāj savas ikdienas gaitas: “Ceļos pulksten 6.45, seko rītarosme un brokastu gatavošana. Paēdam, papļāpājam un dodamies pastaigā. Ejam uz Veides mežu vai pa centru un gar upīti. Tad jau klāt pusdienas. Kundze atpūšas un paguļ, es paskatos televizoru vai spēlēju šahu. Man ir grāmata ar izcilāko pasaules šahistu partijām, paanalizēju un paskatos. Kad atbrauc mazdēls, kas mācās devītajā klasē, spēlēju ar viņu. Pagaidām viņš mani vēl nav vinnējis. Sešos vakarā skatos Dienas ziņas, septiņos Slaidiņš stāsta par Ukrainu, un tā man tā diena paiet. Atliek vēl laika palasīt Ilustrēto enciklopēdiju.

Uzskatu, ka cilvēkiem jābūt optimistiem, vienam pie otra jāgriežas ar labām domām. Vecumā nedrīkst nolaist rokas un gaidīt nāvi. Jākustas, jo kustība ir dzīvība. Un vajag atrast nodarbošanos — sievietēm tā var būt adīšana vai tamborēšana, vīriešiem dažādi mājas darbi. Man nav jāsauc ne elektriķis, ne santehniķis. Visu izdaru pats. Jācer uz labāko, arī karš reiz beigsies. Manā skatījumā labāk štruntīgs, bet miers. Jāceļ skolas, slimnīcas, nevis jāšauj. Ja nolaižam spārnus, tad sabrūkam.

Saldeniekiem Ziemassvētkos novēlu vienam otru uzklausīt! Ja nolemjam ko izdarīt, tad to arī izpildām. Lai savstarpēji valdītu vārds “mēs”, piemēram, ar sieviņu mēs sarunājām un izdarījām. Astoņdesmit procentos tas darbojas. Domas var būt dažādas, bet cieņu nevajag zaudēt.”.