Lopkopības nozares zaļā atomelektrostacija

Saldus novada akciju sabiedrības "Pampāļi" piena lopkopības kompleksa "Auniņi" aptuveni tūkstoš galvu lielais ganāmpulks ražo ne tikai pienu, bet arī atjaunīgās enerģijas resursus.

Biogāzes stacijā pie "Auniņiem" par derīgu energoresursu tiek pārstrādāti daudzveidīgi lauksaimniecības un pārtikas ražošanas atkritumi un pārpalikumi: šķidrie un cietie kūtsmēsli, piena pārstrādes blakusprodukti, izbarošanai nederīga skābbarība un nopļauta zāle, govju neapēstā barība, labības kaltes atputas… Savukārt no biogāzes koģenerācijas stacijā ražota elektroenerģija gan tiek pārdota, gan kopā ar siltumu nodrošina apjomīgajam kompleksam enerģētisku pašpietiekamību.

"Biomasas koģenerācijas elektrostaciju "Pampāļos" atklāja 2012. gadā; to uzbūvēja ar Eiropas Savienības atbalstu un mērķi izmantot enerģijas ražošanā atjaunīgos energoresursus," atceras AS "Pampāļi" valdes loceklis Mārtiņš Vaļko. Projekta rezultāts: vidēji gadā tiek saražoti aptuveni 7000 MWh elektroenerģijas, no tiem 80 % tiek pārdoti, bet 20 % patērēti pašu vajadzībām. Ar saražoto siltumu pietiek biogāzes stacijas darbībai, "Auniņu" govju kompleksa ēku apsildīšanai un siltā ūdens nodrošināšanai, kā arī  biogāzes ražošanas blakusprodukta digestāta žāvēšanai.

No kukurūzas nav zaļas enerģijas

“Atbalstu Latvijā saņēma 50 biomasas staciju projekti, bet no tiem tikai nepilni 20 bija saistīti ar lopkopību,” viņš stāsta. “Toreizējā zemkopības ministra Mārtiņa Rozes redzējums bija: lai pie katra lopkopības uzņēmuma – liellopu, cūku vai putnu – būtu biogāzes stacija, kas risina gan vides jautājumus, gan ražo enerģiju. Diemžēl realitātē iznāca citādi, auglīgas lauksaimniecības zemes apsēja ar kukurūzu, lai iegūtu biomasu elektrības ražošanai. Pēc OIK atcelšanas šī uzņēmējdarbība kļuva neinteresanta. "Pampāļi" no OIK atteicās jau 2021. gadā, kaut gan līgums to garantēja vēl 10 gadu.

Arī mūsu biomasas stacijā sākotnēji izmantojām daļu kukurūzas kopā ar kūtsmēsliem. Taču pēc dažiem gadiem secinājām, ka ieguvums nav samērāms ar to, ko intensīva kukurūzas ražošana nodara laukiem – šie kultūraugi noplicina augsni, ar smago tehniku tā tiek sablīvēta; vēl sliktāk, ja gadās slapjš rudens. Turklāt kukurūzas audzēšana biomasai jau pēc būtības nav zaļa pieeja, jo lauksaimniecības zeme jāizmanto pārtikas ražošanai. Tāpēc mainījām tehnoloģiju, balstot to pamatā uz kūtsmēslu izmantošanu, – tonna kukurūzas rada aptuveni tikpat daudz biogāzes enerģijas, cik 10 tonnu šķidrmēslu. Tagad tikai aukstā laikā masai pievienojam nedaudz kukurūzas rūgšanas procesa stabilizēšanai, jo baktērijām nepieciešami cukuri.”

Pārstrādā visu

Kādi vēl ieguvumi ir no biomasas pārstrādes, neskaitot elektrību un siltumu? Tos Mārtiņš Vaļko uzskaita, īsi izstāstot par biomasas enerģijas ražošanas tehnoloģiju un tālākas izmantošanas iespējām.

“Lielajās 6000 kubikmetru cilindra veida būvēs, kurās nonāk kūtsmēsli un citi bioloģiskie atkritumi, ir anaeroba vide – bez skābekļa klātbūtnes. Biomasu sildot un maisot, aktivizējas metāna baktērijas, kas ēd tajā esošo cukuru, cieti, proteīnu, kokšķiedru, vairojas un ražo biogāzi, kas satur aptuveni 55 % metāna. Process līdzīgs kandžas raudzēšanai bezgaisa vidē,” viņš skaidro. “40 dienās biomasa ir fermentējusies kefīra konsistences vielā bez smakas; tā tiek separēta, lai atdalītu sausnu, ko pēc izžāvēšanas un pasterizēšanas izmantojam govju guļvietām. Savukārt izfiltrēto šķidrumu – digestātu – uzkrājam un pavasaros un rudeņos izvedam uz laukiem, lai nodrošinātu kultūraugiem barības elementus un palielinātu oglekļa saturu augsnē. Vietējie iedzīvotāji to pat nepamana atšķirībā no laikiem, kad laukus mēslojām ar kūtsmēsliem. Turklāt digestātam ir augstāka pievienotā vērtība, barības elementi fermentācijas procesā tiek stabilizēti un augiem vieglāk pieejami. Šī ir absolūti bezatlikumu tehnoloģija!

Savukārt metāna gāze nonāk koģenerācijas stacijā, no tās ražo elektrību un siltumu. Ražošana notiek nepārtraukti, dienu no dienas stabilā apjomā, jo govis katru dienu ēd un rada kūtsmēslus un biomasu šim procesam; ražošanas apjomu neietekmē ne saules spīdēšana, ne vējš vai bezvējš kā citiem atjaunīgās enerģijas ražotājiem. Tādējādi biomasas tehnoloģija ne tikai atrisina vides jautājumus, nodrošina ar siltumu un enerģiju, bet arī valstiskā līmenī piedalās jaudas balansēšanā elektrotīklā. Īsta zaļā atomelektrostacija.”

No biomasas iegūto metāna gāzi var izmantot ne tikai elektroenerģijas ražošanai, bet arī attīrīt un lietot tāpat kā dabasgāzi. Tukuma novada Džūkstē pērn atklāja Latvijā pirmo biometāna ievades punktu. Iespējams, ka kādreiz šis biometāna realizācijas veids būs Pampāļiem izdevīgāks nekā elektroenerģijas ražošana, taču pagaidām problemātiska ir šīs gāzes droša pārvadāšana. Kamēr tā nebūs attīstīta un par pieņemamu samaksu, biometānu izmanto paši.

Potenciāls – kooperācijā

Statistika liecina, ka elektroenerģijas ražošana no biomasas ar katru gadu samazinās, piemēram, pērn par 24 %. “Ja biogāzes stacijas nav integrētas lauksaimnieciskā ražošanā un nedod papildu pievienoto vērtību, tikai elektroenerģiju, bez atbalsta subsīdiju veidā tās nav spējīgas tirgū strādāt,” uzskata M. Vaļko. “Dārga ir ne tikai to iegāde un uzstādīšana, bet arī iekārtu ekspluatācija.”

Pasaulē biogāzes potenciālu enerģētikas un vides jautājumu risināšanā novērtē aizvien vairāk. Tās vairs nav tikai lielu lauksaimniecības uzņēmumu iespēja – Mārtiņš Vaļko piemin, ka arī Latvijā piedāvā mazas biogāzes un koģenerācijas stacijas pašpatēriņam, tās var uzstādīt pat saimniecības ar 100–200 govju ganāmpulku. Turklāt drīzumā būs pieejams Lauku atbalsta dienesta atbalsts biogāzes staciju būvniecībai.

Cita Latvijā reti piekopta prakse ir kooperācija, kad vairāki biomasas ražotāji uzbūvē kopīgu biogāzes staciju. Patlaban kas līdzīgs veidojas Naukšēnos, kur astoņas saimniecības vienojušās ar uzņēmumu "Virši" par biogāzes ražošanas un biometāna attīrīšanas kompleksa būvi. “Arī Saldus novadā mums vajadzētu vēl vienu vai divas biogāzes stacijas ar modernu, attīstītu infrastruktūru un pietiekamu kapacitāti, lai pārstrādātu kūtsmēslus, ražotu siltumu, elektroenerģiju vai biometānu, ko pildīt savās mašīnās vai pārdot dabasgāzes tirgū,” Mārtiņš Vaļko ir pārliecināts.

Būtu arī jāpilnveido valsts normatīvā bāze, lai atvieglotu elektroenerģijas izmantošanu pašpatēriņam vai piegādi pa tiešo patērētājam. Kad "Auniņos" cēla biogāzes staciju, bija doma biogāzi pa caurulēm transportēt uz Pampāļu pagasta centru, kur koģenerācijas stacijā ražotas elektroenerģijas un siltuma pietiktu ne tikai akciju sabiedrības saimnieciskajām ēkām, bet arī sabiedriskām būvēm un mājokļiem, taču birokrātisku šķēršļu dēļ iecere izrādījās neīstenojama.

“AS "Pampāļi" pieredze rāda, ka biogāzes stacijas lielāko atdevi dod tad, ja tās ir cieši integrētas lauksaimnieciskajā ražošanā un risina vairākus uzdevumus vienlaikus – no kūtsmēslu apsaimniekošanas līdz siltuma un enerģijas ražošanai. Tieši šāda pieeja, papildināta ar kooperāciju un mērķtiecīgu valsts regulējumu, varētu veicināt biogāzes nozares turpmāko attīstību Saldus novadā un citviet Latvijā,” uzskata Mārtiņš Vaļko.

ELEKTROENERĢIJAS RAŽOŠANA LATVIJĀ