Svarīga izpratne un atvērtība pārmaiņām

Jānis Butkevičs, SIA "Citrus Solutions" ilgtspējas vadītājs

– Cik raiti mums sokas ar paradumu maiņu būvniecībā, proti, vai Latvijā gana aktīvi ievieš ilgtspējīgas būvniecības risinājumus?

– Kā jau daudzi jauninājumi nozarēs, arī ilgtspējas prasību ieviešana Latvijas būvniecībā ienāk lēni. Praksē ilgtspējas prasību integrēšana vistālāk ir tikusi biroju ēku būvniecībā, kur atbilstība BREEAM un citām ilgtspējas sertifikācijas prasībām ir norma. Šogad februāra ziņās varējām lasīt, ka Satekles biznesa centrs ieguvis līdz šim augstāko BREEAM ēku ilgtspējas vērtējumu Latvijas un Baltijas mērogā – "Outstanding" jeb "Izcils".

Ceru, ka laika gaitā šādu pozitīvu piemēru kļūs arvien vairāk ne tikai privāto pasūtījumu sektorā, bet arī publiskajos iepirkumos. Tur gan tendence diemžēl virzās pretējā virzienā – arvien tuvāk esam zaļā publiskā iepirkuma atcelšanai, un šobrīd valsts līmenī nav alternatīva piedāvājuma, kas to aizstātu. Protams, ir labas prakses piemēri arī publiskajā sektorā, kur pasūtītājs iet soli vai vairākus tālāk, nekā to pieprasa likuma minimālās prasības. Labas prakses piemēri publiskajā sektorā ir koka konstrukcijās balstīti projekti kā Salaspils bērnudārzs vai Ogres bibliotēka. Ir uzsākti vairāki pilotprojekti daudzdzīvokļu māju siltināšanai ar rūpnieciski ražotiem koka paneļiem, un pozitīvi, ka šādus paneļus ražos arī Latvijā. Kā vēl vienu pozitīvu piemēru noteikti var minēt VAS "Valsts nekustamie īpašumi" izstrādātās un būvniecībai piemērojamās ilgtspējas prasības. Minētās prasības varētu kalpot par vadlīnijām arī citām valsts un pašvaldību iestādēm. Lēnām, bet virzāmies ilgtspējīgas būvniecības virzienā.

– Kas zaļās būvniecības kontekstā Latvijā visvairāk klibo?

– Izpratnes trūkums par ieguvumiem visā ēkas dzīves ciklā, kas rodas, izmantojot videi draudzīgus materiālus. Trūkst arī izpratnes par jauniem materiāliem, bailes no nezināmā. Šobrīd fokuss ir tikai uz būvniecības posmu – ne tikai publiskajā, bet nereti arī privāto pasūtītāju iepirkumā joprojām dominē lētākās cenas princips, ko attiecīgi var panākt, izmantojot tirgū pieejamos iespējami lētākos un videi ne vienmēr draudzīgākos būvniecības materiālus. Ja skatāmies citu valstu pieredzi, tad arvien biežāk prioritāte ir saimnieciskajam izdevīgumam, tajā skaitā ēkas ekspluatācijas izmaksām lietošanas laikā. Mēs arī līdz tam nonāksim, bet tas prasa laiku, pasūtītāju izpratni un atvērtību pārmaiņām.

– Vai pašvaldības vairāk domā, piemēram, par "pasīvajām" ēkām?

– Līdzīgi kā daudzās citās jomās, arī energoefektivitātē pārmaiņas notiek kāda spiediena rezultātā. Manis iepriekš minētajā piemērā par ilgtspējīgām biroju ēkām spiedienu rada klienti, kuriem ir būtiski strādāt viņu vērtībām atbilstošā ēkā. Attiecībā uz pašvaldībām un publisko sektoru kopumā spiedienu pārmaiņām parasti rada ES direktīvas un politikas dokumenti, un arī energoefektivitāte nav izņēmums. Jaunā Ēku energosnieguma direktīva, kuras prasības ES dalībvalstīm, to skaitā Latvijai, jāpārņem līdz šī gada maijam, uzliek pienākumu publiskajam sektoram jau no 2028. gada jaunas ēkas būvēt kā bezemisiju ēkas. Te gan vēlos uzsvērt, ka "bezemisijas ēkas", kur galvenais fokuss ir uz ēkā izmantojamiem enerģijas avotiem, nav tas pats, kas "pasīvās" ēkas. "Pasīvo" ēku būvniecība ir vēl augstāka latiņa, uz ko tiekties, un ļoti vēlētos redzēt vairāk tādu labas prakses piemēru kā Ogres bibliotēka. 

– Cik pieejami Latvijā ir ilgtspējīgi būvmateriāli?

– Pieejamību nosaka pieprasījums. Pieaugot pieprasījumam, palielināsies arī piedāvājums. Ir materiāli, kas jau šobrīd tiek piedāvāti kā zaļi, piemēram, koks vai noteikti betona veidi. Ja būvdarbu pasūtītājs vēlēsies uzbūvēt ēku, tikai izmantojot ilgtspējīgus materiālus, tad tas jau šobrīd ir iespējams.

– Vai arhitekti, izstrādājot projektus, liek akcentu uz būvmateriālu nekaitīgumu un efektivitāti?

– Projektu koncepts top dialogā starp pasūtītāju un arhitektu. Ja pasūtītājs jau sākumā vēlas ilgtspējas labākajām praksēm atbilstošu būvi, arhitekts palīdzēs sasniegt šo mērķi. Tajā pašā laikā arhitekts var palīdzēt ievirzīt "svārstīgu" pasūtītāju, piemēram, rosinot izmantot dabiskas izcelsmes materiālus kā kaļķa-kaņepju betonu, celulozes siltumizolāciju vai salmu paneļus, minot praktiskus ieguvumus ēku ekspluatācijas laikā. Šeit būtiska nozīme arhitektu izglītotībai ilgtspējīgas būvniecības un materiālu jomā un vēlmei stiprināt ilgtspējīgas būvniecības praksi.

– Vai zaļā būvniecība ir dārga un sarežģīta?

– Tas ir viens no izplatītākajiem mītiem par zaļajiem būvniecības materiāliem. Praksē noteikti zaļā betona veidi spēj būtiski samazināt radītās oglekļa emisijas un cenā būtiski neatšķiras no parastā betona. Tehnoloģijas būvmateriālu ražošanā pastāvīgi attīstās, arvien vairāk ražotāji strādā pie jauniem, videi draudzīgākiem materiāliem, vienlaikus apzinoties, ka tiem cenas ziņā jāspēj konkurēt ar ierastajiem materiāliem. Atšķirībā no ASV, Eiropā virzība uz klimata mērķiem nav atcelta. Jau tuvākajā laikā nāks vairākas jaunas ES noteiktas prasības un mērķi, kas tieši ietekmēs būvniecības praksi Latvijā. Pāreja uz nulles emisiju ēkām ir tikai viena no tām, papildus būs prasība veikt dzīves cikla aprēķinus un citi pienākumi, kas mainīs esošo būvniecības praksi. 

– Vai ar esošajiem zaļās būvniecības attīstības tempiem spēsim izpildīt Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvu par ēku energosniegumu, kas nosaka, ka visām jaunajām ēkām līdz 2030. gadam jābūt bezemisiju un līdz 2050. gadam esošās ēkas būtu jāpārveido par bezemisiju ēkām?

– Mērķi nepārprotami ir izaicinājums. To sasniegšanai būtiska loma ir Nacionālajam ēku renovācijas plānam, kuram jāparedz konkrēti veicamie pasākumi, kā tieši mēs līdz bezemisiju ēku mērķim nonāksim. Dalībvalstīm, tajā skaitā Latvijai, šāds plāns bija jāsagatavo un jāiesniedz Eiropas Komisijā līdz 2025. gada beigām, bet tas netika izdarīts. Rezultātā pret Latviju šī gada martā ir ierosināta pārkāpumu procedūra un uzdots divu mēnešu laikā iesniegt šādu plānu Eiropas Komisijai. Vai plāns būs dzīvotspējīgs un reāli piemērojams dzīvē, tajā skaitā ar iezīmētiem reāliem finansējuma avotiem mērķu sasniegšanai, vai tikai kalpos kā formāls dokuments – to mēs redzēsim jau tuvākajos gados.