Gulbji vieno saldeniekus

Bargā ziema un gulbji Cieceres upē pierādīja, cik daudz labu cilvēku, kas pat mazumiņā spēj dalīties ar grūtībās nonākušiem putniem, ir Saldū.

Gulbjus baroja visi - ārsti, skolotāji, veikalu īpašnieki, pensionāri, bērni. Un gulbji uzticējās cilvēkiem - simpātijas bija abpusējas. Cieceres upe ir paugurknābju gulbju dzimtā vieta. Vasarā - jūnijā - te tika izperēti un izaudzēti četri mazuļi. Putni tā pierada, ka nemaz nedomāja atstāt savu upi.

Bet pērnā gada nogalē pazuda divi jaunie putni, pēc tam - viens vecais un viens jaunais. Viena gulbju pāra mātīte ar nu jau vienīgo jauno putnu atradusi drošāku vietu Cieceres upē. Kādu laiku upē dzīvoja divi citi paugurknābju gulbji - viens divgadīgs, otrs apmēram četrus gadus vecs, bet viņi nebija pāris. Arī šie putni ir aizbaidīti (vienam bija izrauta aste).

Vienalga, kas ir gulbja gaļas tīkotāji, viņu nav daudz. Gulbji ir pierādījuši, ka darbu steigā spējam arī papriecāties par šiem sniegbaltajiem putniem. Vectētiņš māca mazdēliņu: "Nedrupini maizīti tik sīkās drupatiņās, gulbji nav zvirbuļi, tie ir lieli putni." Tāda dabas zinību stunda paliks atmiņā visu mūžu. Varbūt kādreiz, liels izaudzis, mazdēls stāstīs saviem bērniem, kā viņa vectēvs mācījis barot putnus.

Paldies visiem, kas palīdzējuši un turpina palīdzēt putniem. Cilvēku labestīgums vieš cerību, ka mūsu tauta ir labestīga ne tikai latviešu tautas pasakās. Paldies arī saldeniekiem Ērikam Upeniekam un Dacei Zīlei, kas gulbjiem deva patvērumu savās mājās.