Mazo valstu likteņi

1917. gadā sabruka Krievijas impērija. Tā nebūt nav tikai Krievijas armijas virspavēlniecības un armijas vaina. Aģitatoru apmācībai, kā arī dumpju organizēšanai boļševikiem vajadzēja lielu naudu, kura Krievijā ieplūda no Vācijas - galvenokārt no ebreju izcelsmes vācu miljonāra Parvusa.

Šis kungs arī organizēja Ļeņina atgriešanos Krievijā.

Kad revolūcija pārsviedās uz Vāciju, Parvuss laikus pazuda, un, cik zināms, miris Šveicē. Diemžēl šīs netīrās naudas sadalē iejaukti arī vairāki latvieši. Bet viņu uzvārdus veltīgi meklēt latviešu strēlnieku sarakstos. Tur, kur bija bīstami, viņi neiesaistījās, bet tad, kad bija iespējams vērsties pret neapbruņotiem cilvēkiem, žēlastību nevarēja gaidīt. Ir ziņas, ka arī Jānim Rainim piedāvāta nauda, bet viņš šo piedāvājumu atraidījis.

Izmantojot Krievijas smago situāciju, no tās sāka atdalīties agrāk pakļautās valstis. Pati pirmā savu neatkarību pasludināja Volgas Tatārija. Tas notika 1917. gada 12. novembrī. Šim piemēram sekoja Kubaņas republika, bet tā paša gada decembrī - Somijas un Kokandas autonomijas. 1918. gadā - Lietuva, Igaunija, Ukraina, Baltkrievija, Donas kazaku republika, Ziemeļkaukāzija, Gruzija, Azerbaidžāna, Armēnija, Polija un 18. novembrī - Latvija. Šajā gadā tika izveidota arī Aizkaspijas republika Turkmēnija.

Šīs valstis ar Sarkanās armijas spēkiem tika likvidētas. Somija ir vienīgā, kas prata nosargāt savu neatkarību. Daudzi kaukāzieši un Vidusāzijas iedzīvotāji atstāja savu dzimteni.

Situācija ir mainījusies, bet, tā kā Vidusāzijā ir liela dzimstība, arī tagad ļoti daudz cilvēku no turienes aizplūst uz Krievijas attīstītajiem rajoniem, arī uz Maskavu. Ne velti Krievijas prezidents Putins aicina tautiešus atgriezties dzimtenē.