Nespēks

DINS BAHS, Druvas vidusskolas sporta skolotājs

Ir divu veidu nespēks - fiziskais un garīgais. Fiziskais ir vienkāršākais - nespēja veikt kādu uzdevumu, nespēja izdarīt fiziski smagu darbu vai sacensībās - uzrādīt labu rezultātu. Otrs - garīgais nespēks - jau ir grūtāk pārvarams, un nereti tieši psiholoģiskā sasprindzinājuma dēļ un neticot saviem spēkiem, nevaram kaut ko izdarīt fiziski. Piemēram, svarcēlājs, kurš nav psiholoģiski gatavs sacensībām, nespēj pacelt jau sākuma svaru.

Toties, ja ir ticība saviem spēkiem, varam paveikt daudz. Dažreiz, ar skolēniem vai treniņgrupu audzēkņiem braucot uz sacensībām, pārrunājam, kādi būs nākamie pretinieki. Pat tad, ja viņi ir stiprāki par mums, cenšos pārliecināt - mēs spējam uzvarēt, un, ja ir šāda pārliecība, tiešām uzvaram. Bet reizēm pārlieka pašpārliecinātība kaitē, un zaudējam… vājākajiem. To pierādīja arī Latvijas hokeja izlase - ar stiprām komandām nospēlēja labi, bet ar vājākām - slikti.

Garīgais nespēks, manuprāt, ir pārņēmis cilvēkus mūsu valstī. Daudzi nolaiduši rokas un vairs netic, ka kaut kas var mainīties. Un tā arī notiek - ekonomika, pretēji valstsvīru apgalvojumiem, iet uz leju. Taču nereti ir iespēja izrauties no bezdarba, dabūt kaut mazapmaksātu darbu, tikai cilvēks savā bezcerībā šo iespēju nesaskata un nemeklē.

Nespēka pārvarēšana arī katram ir citāda. Kad esmu fiziski noguris, relaksējos ar lēnu pastaigu - vislabāk priežu silā, piemēram, Tērvetē. Bet, kad pārņēmis garīgs bezspēks, man svarīgi izrunāties ar kādu tuvu cilvēku, kuram varu uzticēties. Katrā ziņā - atpūsties fiziski ir vieglāk nekā atjaunot garīgos spēkus, tam vajadzīgs vairāk laika un arī apziņa - jātiek ar sevi galā.

Vai arī pats esmu citiem palīdzējis atgūt līdzsvaru? Nezinu, vai esmu kādu tā ņēmis un izvilcis no "purva", taču uzklausīt protu. Varbūt saruna ar mani kādam palīdzējusi saņemties.

AIJA BERGMANE, bēru ceremoniju vadītāja

Manā skatījumā vārdam "nespēks" ir trīs nozīmes - nespēks no fiziskās slodzes, nespēks, garīgu darbu veicot, un trešais - kad saskaros ar kādu smagu problēmu.

Mani pārņem nespēks, kad redzu un jūtu cilvēku nekaunību, nodevību. Ir bijušas situācijas, kad esmu tik izsmelta un iztukšota, ka dvēsele kliedz. Šādās reizēs es gribu būt viena un neizrādīt nevienam savu nespēku. Es zinu, ka ir cilvēki, kuriem patīk mans nespēks - tas viņiem dod gandarījumu. Spēku dvēselei rodu savā darbā, palīdzot cilvēkiem bēdās.

Viss, ar ko man nākas saskarties dzīvē, darbā, sniedz man iespēju attīstīties. Katrs dzīves mirklis man dāvā iespēju piepildīt savu dvēseli, uzkrāt spēkus. Mani ieskauj dievišķs miers. Es izjūtu līdzcietību, sapratni un mīlestību pret visiem cilvēkiem un sevi. Lielāko spēku es smeļu no dabas.

Ir reizes, kad atnāku mājās no bērēm, un ir dīvaina sajūta, ka manī vairs nekā nav, esmu sevi iztukšojusi. Aizdedzinu sveci, ar kadiķi pakvēpinu telpas. Attīru savu dvēseli. Lielu enerģiju varu uzņemt no kokiem, saules, akmeņiem. Lasu dzeju. Man patīk būt vienatnē - liela cilvēku burzma nogurdina un rada nespēku. Lai arī cik neparasti tas būtu, bet vislielāko spēka pieplūdumu izjūtu kapsētās, kur ir seni simtgadīgi koki. Tiem ir burvīga aura, kas man dod spēku strādāt - izvadīt mirušos kapu kalniņā.

Vēl man jau kopš bērnības dabā patīk viss neparastais - vētra, negaiss, sniegputenis -, tad pati jūtos stiprāka. Daudz ceļoju pa Latviju - apmeklēju pilskalnus, svētvietas. Patīk jūra - bet tikai tad, kad tur ir vētra. Ir bijušas reizes, kad vēlā naktī braucu uz jūru skatīties vētru. Tas man dod spēku un enerģiju, lai spētu dzīvot katru dienu ar mīlestību un labestību.

Pierakstīja Daina Marcinkus