"Attiecības ar cilvēkiem neesmu sabojājis."

Šonedēļ nīgrandnieks RAIMONDS KLAIPS nosvinēja sešdesmito jubileju. Dažas dienas pēc tās runājām par dzīvi, aizvadīto laiku. Neiztika arī bez politikas un ekonomikas apspriešanas, taču šoreiz - vairāk par to, kas raksturo pašu jubilāru.

Kur ir jūsu dzimtā puse?

- Esmu dzimis un skolā gājis Ezerē. Skolā visiem teicu, ka gribu mācīties Lauksaimniecības akadēmijā par agronomu, kaut īstenībā to negribēju. Nevienam nezinot, grasījos stāties Fizkultūras institūtā. Taču pirms eksāmeniem nobijos, teicu, ka mamma saslimusi, jābrauc mājās. Pēc armijas aizgāju uz Liepājas rajonu par fizkultūras skolotāju.

Tomēr neklātienē pabeidzu Fizkultūras institūtu. Kad strādāju Skrundā, tur reiz atbrauca Aija Baumane no Nīgrandes. Un atvilka mani uz šejieni. Tas bija 1980. gadā. Sporta zāle toreizējā "Jaunajā komunārā" vēl bija celtniecības stadijā. Kaimiņos - "Nīgrandē" - sporta dzīvi ar panākumiem vadīja Leons Ēdelmanis. Man bija viegli strādāt, jo nošpikoju, ko viņš bija izdarījis, un sāku ieviest savās mājās.

Jūs vairākus gadus vadījāt Nīgrandes pašvaldību. Kā nokļuvāt šajā amatā?

- Pamazām mani iesaistīja sabiedriskajā darbā, ievēlēja par arodbiedrības priekšnieku. Par pagasta vadītāju kļuvu nejauši. Pirms pašvaldību vēlēšanām visur jau bija izveidoti deputātu kandidātu saraksti, bet mums - nekā. Sanācām tāds pulciņš, sākām runāt, ka jātaisa saraksts. Tajā iekļautie sacīja - ja mūs ievēlēs, tev būs jāiet pa priekšnieku. Tā dzīve iegrozījās, savu mūžu nedomāju, ka tādā darbā tikšu.

Priekšnieka darbs daudz atkarīgs ne jau no tavām vēlmēm, bet gan finansiālajām iespējām. Ir labs teiciens, ka cilvēka laimi nenosaka tas, ka viņam ir pulka naudas, bet gan tas, ka naudas pietiek. Bet pagastā nekad naudas nepietiek. Mums piedevām vēl ir tā, ka vienā pagastā atrodas it kā divi pagasti - Nīgrande un Kalni. Katrā ir centrs ar visu nepieciešamo. Ja paskaita, cik naudas vajag, lai visu infrastruktūru uzturētu! Domāju, ka arī pašreizējai priekšniecei neiet viegli.

Tie 7 gadi pašvaldības darbā savu zīmogu ir uzlikuši, uzreiz to nevar aizmirst. Nodibinājām sabiedrisko organizāciju, lai cilvēkiem palīdzētu ar informāciju.

Atgriežoties pie sporta - kāpēc profesijas izvēle krita tieši uz to?

- Nezinu. Skolas laikā man patika sportot. Startējām sacensībās, biju rajona izlasē. Lauku bērniem laikam dažkārt pietrūkst tiekšanās pēc augsta mērķa - es varu kļūt par vadītāju, līderi. Es arī tāds komunālās valdes priekšnieks vien esmu iznācis. Kaut gan mācības skolā man grūtības nesagādāja. Taču nebija iespēju tā īsti uzzināt, kuri ir tie labie robi karjeras izvēlē.

Nosportojos visu mūžu. Šobrīd gan esmu no sporta aizgājis. Kad to izlēmu, uz sporta zāli vairs vispār nespēju aiziet. Varbūt visa bijis par daudz. Varbūt tāpēc, ka redzu - iespējas vairs nav tādas, kā bija. Ja kopā sanāktu vecie zēni, varbūt, ka kaut ko varētu arī padarīt.

Vai interesē tas, kas notiek sportā? Ziemas Olimpiskās spēles skatīsieties?

- Cenšos sekot līdzi visam. Lasu, skatos televizoru. Agrāk man likās, ka pirms katras sporta pārraides viss jānomet malā. Tagad, kad esmu kļuvis vecāks, dažreiz varu arī atteikties no sēdēšanas pie televizora un līdzjušanas, bļaujot skaļā balsī. Olimpiādes laikā gan noteikti sekošu līdzi visam, kas tur notiek.

Vai gribētos, lai kāds no mūsējiem iegūst godalgotu vietu?

- Pēc dabas esmu pesimists, tāpēc vienmēr noskaņojos - tur nekā nebūs, neizdosies, tas ir tik grūti. Kad izdodas, ir gandarījums - redz, ka iznāca labāk, nekā biju domājis. Ja būtu noskaņojies uz pirmajām vietām, bet tās neiznāktu, būtu liela vilšanās un vēl ilgu laiku garastāvoklis sabojāts.

Teicāt, ka jums tagad ir daudz brīva laika. Vai ir kāda sirdij tuva nodarbošanās?

- Tādas bijušas vienmēr. Viena ir ļoti lēta - makšķerēšana. Otra ļoti dārga - kalnos kāpšana.

Patīk arī sēņot, bet man nepatīk ne zivis, ne sēnes. Galvenais ir process, kā tās iegūt. Dažreiz tas ir arī veselībai kaitīgs - ja pieķeras zivs un beigās noraujas. Kādreiz uz ledus arī sēdēju. Tagad vairāk makšķerēju vasarā, īpaši - foreles. Lielāko foreli esmu noķēris pulksten divpadsmitos naktī.

Vēl zivi esmu noķēris gaisā. Krūmos ir tādi balti tauriņi, ko liek uz āķa. Krēslai iestājoties, domāju, ko lai uzliek uz āķa. Uzliku baltu papīru. Bet tas ir tik viegls, ka nekādi nevar dabūt ūdenī, plivinās gaisā. Tā arī gaisā zivs uzķērās.

Vai jūsu sieva nedusmojas, ka makšķerēšanas dēļ neesat mājās?

- Jūs pati zināt, kā tas ir. Nesūdzēšos taču - viņa tur tā un šitā. Ja pa šiem gadiem mani vēl nav pametusi, tad jau droši vien nav tik briesmīgi. Kādreiz, kad strādāju pašvaldībā, īpaši neuztraucos, vai esmu laikus mājās. Tagad esmu mājās, bet sieva - kā no rīta aiziet uz savu skolu, tā vakarā tikai atgriežas. Un nu es jūtu, kā tas ir, ka vēlu nāk mājās. Kaut kas būtu jāizdara, bet sievas nav.

Ja nebūtu jādomā par finansēm, kuros kalnos jūs noteikti gribētu pabūt?

- Ir palikušas vietas, kur es gribētu būt. Bet ir arī tādas, kur mani nevelk nemaz. Es gan pats neesmu redzējis, bet Eiropas maršrutos viss ir iezīmēts, kur tev jākāpj, trosītes novilktas. Tur nav brīvā varianta - kā kādreiz, kad braucām pa Vidusāziju. Tu aizbrauc un pats izvēlies, kur iet. Satiec ganu, vari aprunāties, palikt ilgāk, šašliku uztaisīt, tēju iedzert. Eiropā tu esi ielikts kaut kādos rāmjos, piedevām vēl tās lielās tūristu masas. Man tas nepatiktu. Vispār es neesmu sabiedrisks cilvēks. Skatos pieņemšanas pie prezidentes - uzvalki, tauriņi. Domāju, ak Dievs, kādas šausmas, ja man tādā pasākumā būtu jāpiedalās!

Joprojām uzskatu, ka Tjanšans ir visskaistākais. Uz turieni gribētos aizbraukt vēlreiz. Vēl varētu uz Norvēģiju. Altajs nav iets.

Kad tu kāp, ir šausmīgi grūti - soma smaga, nevar paiet. Liekas - kāpēc man šitādas mocības? Pārbrauc mājās, un atmiņā paliek tikai tas skaistākais. Gribas kāpt atkal. Redzēt rīta agrumu kalnos, skatīties, kā mākoņi jau ir zemāk par tevi. Cilvēks kļūst tāds sentimentāls. Arī rituāli, iesvētības no atmiņas neizdzēsīsies nekad. Draudzīgas attiecības ar tiem, ar ko kopā esi kāpis, paliek uz mūžu.