Pērn uzmanības lokā bija parkšķis

Pērn Latvijas Gada kukaiņa godā bija parkšķis jeb sarkanspārnu sisenis (Psophus stridulus Linnaeus).

Pirmais Latvijas Gada kukainis 1999. gadā bija divpunktu mārīte (Adalia bipunctata). Pētījumos piedalījās tikai profesionālie entomologi. 2000. gadā par Gada kukaini tika pasludināta degunradžvabole (Oryctes nasicornis). Par šo vaboli tika saņemti 125 ziņojumi no 75 vietām!

Kāpēc par pērnā gada kukaini izvēlējās parkšķi? Dabaspētnieki šo kukaini konstatējuši jau 18. gadsimtā. Vēlākajos gados parkšķi novēroja daudzās vietās Kurzemē un Vidzemē. Pēdējos gados Latvijā parkšķus (arī citus siseņus un sienāžus) neviens nebija pētījis. Taču bija pamats uzskatīt, ka pēdējos 10 gados atradeņu skaits strauji samazinājies. Parkšķis iekļauts Latvijas Sarkanās grāmatas 3. kategorijā, kā arī Norvēģijas, Somijas un Zviedrijas apdraudēto sugu sarakstos. Neizprotamā veidā parkšķis "pazudis" no Ministru kabineta noteikumiem par īpaši apdraudētajām sugām.

Informācija par Gada kukaini tika izplatīta dažādos Latvijas laikrakstos, internetā u.c. No visām pārējām Latvijas aptuveni 15 tūkstoš kukaiņu sugām tas it kā būtu ideāli atšķirams, bet... tika saņemti tikai 18 ziņojumi par parkšķa 19 atrašanās vietām (Pape, Nīca, Liepāja, Ziemupe, Pāvilosta, Ovīši, Rinda, Kolka, Engure, Jūrmala, Valguma ezera apkārtne, Rīga un Rīgas apkārtne, Daugavpils). Ziņas sniedza astoņi cilvēki.

Attēlā redzams, ka parkšķis atrasts piejūras zemienē, vairumā gadījumu kāpās, piejūras pļavās, izcirtumos. Tikai viens atradums ir pie Daugavpils - iekšzemes kāpās.

Kāpēc? Latvijā taču sausu pļavu, ceļmalu, izcirtumu, virsāju, elektrolīniju stigu netrūkst.

Viens no izskaidrojumiem - parkšķi grūti pamanīt. Tas ceļas spārnos tikai tad, kad tam gandrīz uzkāpts virsū. Skaļais lidojums ilgst tikai dažas sekundes, jo parkšķis lido tikai dažus metrus. Nav daudz tādu cilvēku, kas ilgstoši staigā saules pārkarsētās pļavās vai izcirtumos.

Piejūras zemienēs parkšķi acīmredzot varētu atrast arī citās vietās, kamēr citur Latvijā parkšķa atrašana mazāk iespējama, jo pļavu platības Latvijā samazinās, bet sauso pļavu skaits ir visai neliels. Otrs nozīmīgākais faktors ir tā saucamo "ekoloģisko koridoru" trūkums. Parkšķim par "ekoloģiskajiem koridoriem" varētu kalpot sausas pļavas, izcirtumi, neaizaugušas elektrolīniju stigas vai ceļmalas. Domājams, ka to varētu sastapt arī citur iekšzemē - tikai retāk.