2002. gada 8. nedēļa

Lai mierīga atdusa māksliniecei Ievai Rozentālei (1944 - 2002), kas 14. februārī aizgājusi mūžībā. Viņa bija mūsu dižā novadnieka Jaņa Rozentāla mazmeita, gleznotāja, grāmatu ilustrētāja un tulkotāja Miķeļa Rozentāla meita. Kad 60. gados sāku kontaktēties ar Rozentālu dzimtu, pirmā, ar ko sarakstījos, bija Miķeļa atraitne, Ievas māte Fausta Rozentāle. Kad Fausta nomira, kontaktus turpinājām ar Ievu. Viņa, kaut rīdziniece būdama, uzskatīja sevi par Saldus novadnieci, bieži viesojās Saldū, piedalījās Saldus kultūras dzīves notikumos. Ieva bija kluss, nopietns pienākuma un darba cilvēks.

***

Jānis Jurkāns (nevis populārais deputāts, bet tas otrs - dramaturgs) viņvakar Ingmara Čaklā TV raidījumā "Personas kods" (šie raidījumi palaikam ir visai interesanti) pateica vērā liekamu domu, ka cilvēka morālajā uzvedībā neesot būtiskas nozīmes tam, kādā ekonomiskā vai politiskā formācijā viņš dzīvo. Kurš bija godīgs sociālismā, tas paliekot godīgs arī tagad. Bet nelietis vienmēr esot nelietis: tāds viņš bijis sociālismā un tāds arī tagad. Pilnīga taisnība Jurkānam, varbūt tikai ar piebildi - ka godīgos no neliešiem tagad grūtāk atšķirt. Nelieši iemanījušies tēlot godīgos.

***

Nav lielas atšķirības arī starp autoritāru un demokrātisku valsts iekārtu. Ne vienā, ne otrā tauta pati savu likteni neizlemj, to tautas vietā izlemj vadoņi. Ņemsim kaut vai Latvijas piemēru. Ulmanim bija autoritārs režīms, un viņš, tautai padomu neprasīdams, slēdza ar citām valstīm gan izdevīgus, gan neizdevīgus līgumus. Tagad esot demokrātija, bet kas šajā ziņā mainījies? Ne par NATO, ne par ES vadoņi tautai nav pavaicājuši, ko tā par šīm "biedrībām" domā. Un ne tikai. Tos pašus vēlēšanu likuma labojumus, par kuriem patlaban tik daudz domājam, mūsu vadoņi taču esot ārzemju kungiem jau apsolījuši, pat ar Saeimu neaprunādamies. Un tomēr sakām, ka pie mums demokrātija...

***

Runājot vēl par šo pašu vēlēšanu likumu. Agrākais šī likuma variants neesot prasījis, lai deputātu kandidāts prot valsts valodu, jo tas jau, tā teikt, pats par sevi saprotams. Likuma pants ar prasību kandidātam mācēt valsts valodu esot pieņemts Zīgerista dēļ. (Tāpat kā likums ar aizliegumu kandidēt bijušajiem čekistiem pieņemts Jura Bojāra dēļ.) Bet - ja jau tā, tad jāraksta Zīgeristam, ļoti jāatvainojas un jāaicina atpakaļ. Likums tagad būs pareizs, un Zīgerists atkal varēs turpināt pārtraukto politiķa karjeru.

***

Kaimiņš man pārmet, ka es savā dienasgrāmatā esot saslavējis Jāni Jurkānu (nevis dramaturgu, bet to otru - deputātu un eksministru). Tā ka varbūt arī dažam citam viņa pieminējums manā dienasgrāmatā šķitis kā uzslava, tad gribu paskaidrot. Manuprāt, neviens no mūsu ārpolitiķiem, izņemot varbūt tikai Georgu Andrejevu, nekādus slavinājumus nepelna. Visi viņi var lepoties tikai ar to, ka ir lieli pasaules apceļotāji, braukā pa ārzemēm ik pārdienas, bet nekādas lielas jēgas šādai braukāšanai nav. Fakts tomēr paliek, ka Jurkāna laikā tika vismaz panākta Latvijas atzīšana de iure. Un vēl. Viņš bija pirmais, kas pateica spārnoto frāzi, ka Rietumi mūs nesapratīs. To pēc Jurkāna atkārtojuši daudzi. Un viņi, tie Rietumi, mūs tiešām nesaprot.

***

21. februārī tika atvērta I. Zeberiņa grāmatnīcas filiāle Saldū. Jau trešais grāmatveikals mūsu pilsētā. Tam plašas, ērtas telpas, liels grāmatu klāsts, darbojas kopētava. Varam tikai priecāties, ka šajā gadījumā vairojas nevis kazino un krogu, bet kulturālu tirgotavu skaits. Tāpēc vēlēsimies no sirds - lai sekmējas! Bet no otras puses - vai būs viegli pastāvēt trim grāmatnīcām (runā, ka drīzi vien atvēršot arī ceturto) tādā nelielā pilsētā kā mūsējā? Es pats būtu gatavs iepirkties visās trijās grāmatnīcās, bet... Nujā, uzminējāt: tas pats naudas trūkums. Un tāds tagad ir ļoti daudziem.