Kā slimo Eiropā un pie mums

"Apčīīī-apčīī," - aizvien biežāk kāds tuvinieks vai paziņa ar skaļu šķaudīšanu vēsta par iespējamiem apaukstēšanās draudiem.

Slimības atvaļinājumu var atļauties 3 gadījumos

Tālu pagātnē gan ir tas laiks, kad slimošanu ne viens vien sev izkārtoja kā papildatvaļinājumu. Mūsdienu Latvijas realitātē šo "greznību", manuprāt, var atļauties trīs gadījumos:

* ja liga gadījusies nopietna vai apkārtējos cilvēkus apdraudoša;

* ja darba devējs apzinīgi maksājis sociālās apdrošināšanas summas bez aplokšņu starpniecības, turklāt vairāk nekā no oficiāli noteiktās minimālās algas;

* ja dzīvē palaimējies izvilkt bagātības lozi, kas sen jau ļauj neliekties pēc nokrituša santīma.

Diemžēl trešajai varbūtībai lemti nedaudzi, otrajai - joprojām tikai daļa strādājošo, toties pirmā iespējamība var apdraudēt ikvienu no mums. Un tādos brīžos nereti izrādās, ka pat īsti nezinām, kas tad mums pienākas darba nespējas situācijā, jo sen, tik sen nekas tāds nav gadījies. Šoreiz skatījumam būs nedaudz plašāks rakurss: kā tad mūsu valsts vājiniekiem paredzētā palīdzība izskatās uz ES valstu fona.

Kā strādāsi, tā slimosi

Lielākoties, tāpat kā Latvijā, viss atkarīgs no strādājošā algas un atbilstoši tai maksātajiem nodokļiem. Ja neņemam vērā, ka šī alga pagaidām nav gluži tāda kā vairākumā ES dalībvalstu, tad slimības pabalstu jomā varam justies itin lepni un cerēt, ka nekas nemainīsies, arī algām tuvojoties Eiropas līmenim.

Pamatrēķins salīdzinājumam ir vienkāršs: cik procentus no algas darbinieks saņem slimības gadījumā. Latvija ar noteiktajiem 80 procentiem 52 sirgšanas nedēļu laikā atpaliek vienīgi no Norvēģijas un Luksemburgas, kur strādājošie saņem simtprocentīgu atalgojumu jau kopš pirmās darba nespējas dienas. Mūsu valstij līdzīgu pabalstu saņem Lihtenšteinas slimnieki, bet ES valstu vairākumā šie procenti ir mazāki.

Nīderlandē noteikta 70 procentu likme, Portugālē - 65%, Beļģijā un Spānijā - 60 %, Austrijā, Francijā un Itālijā pamatsumma ir tikai puse no algas. Tomēr abās pēdējās valstīs paredzēti arī papildmaksājumi. Tā, piemēram, Francijā īpaši tiek atzīmēti trīs un vairāk bērnu vecāki, kuriem izmaksā 66,66% algas apmēra, ja apgādnieka liga ilgst vairāk par 30 dienām, tā gan nedrīkst pārsniegt 50 eiro (parastas slimošanas gadījumā šī robeža ir 37 eiro). Savukārt Itālijā mistiskie 66,66% tiek sirdzējiem kopš 21. dienas. Toties gadījumā, ja ārstēšanās notiek slimnīcā un vājinieka apgādībā nav citu ģimenes locekļu, pabalsts sarūk līdz 2/5 no parastās summas.

Slimības priekšā visi ir vienādi

Smagākas vai vieglākas kaites gadās gan nabagiem, gan šīs pasaules bagātākajiem cilvēkiem. Iespējams, tieši šo postulātu par pamatu slimības pabalstu sistēmai ņēmušas vairākas ES valstis, kurās darba nespējas gadījumā visiem izmaksā vienādu atlīdzību. Tā, piemēram, Īrijā slimotājs nedēļā saņem 93 eiro, tomēr paredzētas papildmaksas slimnieka apgādībā esošam pieaugušajam ģimenes loceklim - 55 eiro, bet bērnam - 17 eiro nedēļā. Vienlīdzība valda arī Islandē.

Ievērību pelna vēl kāds apstāklis - slimības ilgums. Tā, piemēram, Austrijā no 43. slimošanas dienas maksā vairs ne 50, bet 60% no darba algas, Spānijā slimības pabalsts palielinās no 60 līdz 75% jau kopš 21. darba nespējas dienas, savukārt Portugālē šie procenti pieaug no 65 uz 70, ja slimošana ilgst vairāk nekā gadu. Turklāt šajā zemē slimības pabalsts nedrīkst būt mazāks par 30% no valsts noteiktās minimālās darba algas.

Kuru kabatu tukšo un cik ilgi?

ES valstu lielākajā daļā, līdzīgi kā Latvijā, ieviestas apdrošināšanas sistēmas.

Latvijā slimošanas pirmās divas nedēļas apmaksā darba devējs (par otro un trešo darba nespējas dienu jāizmaksā vismaz 75% no izpeļņas, bet no 4. līdz 14. dienai - jau 80%), turpmāk šīs rūpes pārņem sociālās apdrošināšanas sistēma. Interesanti, ka Nīderlandē Civilkodekss nosaka citu kārtību - darba devējam jāmaksā slimības pabalsts veselu gadu, bet, piemēram, Spānijā no uzņēmēja kabatas šie izdevumi sedzami tikai no 4. līdz 15. slimības dienai, Dānijā - pirmās divas nedēļas. Beļģijā apdrošināšanas sistēma slimības pabalstu izmaksas stafeti pārņem pēc divām darba nespējas nedēļām strādniekiem, savukārt kalpotājiem - pēc mēneša.

Slimības, protams, nav vienādi ilgas. Arī šajā jomā katrai valstij paredzēta sava kārtība. Beļģijā slimības pabalstu saņemt var maksimāli vienu gadu, Dānijā - slimības gultā bez raizēm var pavadīt 52 nedēļas 18 mēnešu periodā, bet strādājošie pensionāri - ne vairāk par 13 nedēļām gada laikā. Islandieši slimības pabalstu saņem 52 nedēļas no 24 mēnešiem. Jāatzīst, ka visbiežāk sastopamais slimošanas limits ir tieši 52 nedēļas, bez jau minētajām zemēm tāds noteikts arī Luksemburgā, Nīderlandē un Norvēģijā (gan bez speciāli izdalīta limitējošā perioda), Francijā - triju gadu laikā, ar piebildi, ka ilgstošām kaitēm pieļaujams saņemt slimības pabalstu visus 36 mēnešus. Vācijā slimošanas limits vienas kaites gadījumā ir 78 nedēļas trīs gadu periodā (gluži kā Latvijā, tā ka arī šajā ziņā mums sūroties nebūtu pamata). Toties Lihtenšteinas iedzīvotāji var droši slimot pat 720 no 900 dienu perioda, bet portugāļi 1095 dienas. Ilgākam laikam jākārto invaliditātes grupa. Tomēr slimībai atvēlētā ilguma līdere neapšaubāmi ir Zviedrija, kur šajā ziņā nepastāv nekādu ierobežojumu.

Kaimiņus aplūkojot

Igaunijā slimošanai atvēlētas tikai 182 dienas, atsevišķām kaitēm, piemēram, TBC, slimības pabalstu izmaksā 240 dienas. Ziemeļu kaimiņiem šis pabalsts līdzīgi Latvijai ir 80% no izpeļņas. Taču, ārstējoties slimnīcā, strādājošo saņemtā summa sarūk līdz 60 %. Savā ziņā triju valstu vidū līderpozīcijas ieņem Lietuva, kur pirmajā slimošanas mēnesī pabalsts arī ir 80% no izpeļņas, toties turpmāk sirdzēji saņem līdzšinējo algu pilnā apjomā. Bet slimošanai atvēlētais pamatlaiks dienvidu kaimiņiem ir pats īsākais - tikai 120 dienas (vairākām slimībām gan tas tiek pagarināts).