Gada koks - kadiķis

"Gada koks 2002" ir kadiķis jeb paeglis. Tas ir mūžzaļš ciprešu dzimtas krūms vai koks. Latvijā sastopama tikai viena kadiķu suga.

Kadiķis aug lēni, tā mūža ilgums ir 100 un vairāk gadu. Kadiķa koksne ir blīva un diezgan cieta, ar īpatnēju piparu smaržu, to labprāt izmanto kokgriezēji dažādu priekšmetu gatavošanai.

Jaunie dzinumi ir trīsšķautnaini ar sarkanbrūnu mizu. Parasti zarojas no stumbra apakšas. Zari pacelti uz augšu un ir gan sakļāvušies, gan atstāvoši, tādēļ koka (krūma) vainaga forma ir dažāda. Vīrišķiem eksemplāriem ir šaurāks un smailāks vainags. Skujas 1 - 1,5 cm garas, smailas.

Kadiķi zied aprīlī vai maijā. Vīrišķie ziedi ir dzelteni, olveida, pa vienam uz īsiem kātiņiem, izvietoti slīpi skuju žāklēs. To putekšņos ir daudz cietes. Sievišķie ziedi (čiekuri) ir zaļi, līdzīgi maziem pumpuriņiem, izvietoti pa vienam stāvus, sastāv no trīsstūrainām sēklzvīņām, kas sakārtotas mieturos. Vēlāk sēklzvīņas kļūst sulīgas un ieslēdz cietās sēklas no visām pusēm, izveidojot čiekurogu. Tā ir apaļa, iesākumā zaļa, bet, kad nogatavojas, kļūst tumša, it kā ar zilu apsarmojumu.

Kadiķi mīl sauli, bet pacieš arī apēnojumu, ir salizturīgi. Latvijā kadiķi sastopami skrajos priežu vai jauktos mežos, izcirtumos, mežmalās, neauglīgās norās.

Kadiķa čiekurogas lieto dažādu slimību ārstēšanai, kā arī pārtikas rūpniecībā. Saimnieces nereti kadiķogas liek klāt, skābējot kāpostus, pievieno, brūvējot alu u.tml. Kadiķu zarus izmanto, kūpinot gaļu, arī kā dezinfekcijas līdzekli.

Tautas ticējums stāsta, ka, kvēpinot kadiķzariņu, iespējams no telpām atvairīt ļaunos garus un nelaimi.

Latvijā apstādījumos audzē arī Kazaku kadiķi. Tas ir dekoratīvs, ložņājošs krūms - līdz 1,5 m garu stumbru. Skujas ir rombiskas, bet nav asas. Kazaku kadiķim ir nepatīkama smaka. Tā čiekurogas ir lielākas nekā parastajam kadiķim. Šis augs ir indīgs.