Politiski represētie jūtas aizmirsti

Katru gadu martā, kad sāk ziedēt sniegpulkstenītes, kad saule mežmalās kausē pēdējo sniegu, ir cilvēki, kuru sirdīs no jauna uzviļņo sena sāpe.

Naktīs moka ļauni murgi, atdzīvojas tālās 1949. gada marta dienas, kad pajūgos, automašīnās, gandrīz neko nepaskaidrojot, no Latvijas sētām tika "savākti" bērni, sirmgalvji, jaunieši, kas toreizējai varai šķita "bīstami", un aizvesti... visbiežāk - nezinot, kurp. Arī to, uz cik ilgu laiku nākas atstāt mājas, savas saimniecības, lopiņus, neviens no PSRS un LPSR valdības lēmumu izpildītājiem nezināja (varbūt negribēja, nedrīkstēja?) paskaidrot.

16. martā Saldū uz gadskārtējo konferenci pulcējās apmēram 40 Saldus nodaļas biedru (pavisam viņu esot 246). Acīmredzot, zinot, ka gadu no gada valsts un nereti arī vietējo pašvaldību attieksme pret šiem cilvēkiem ir, maigi izsakoties, vienaldzīga, daudzi uzskata, ka nav jēgas šādām konferencēm, tajās runātajam, pieņemtajām rezolūcijām.

Iepazīstina ar politiski represēto statūtiem un...

Konferences sākumā ar klusuma brīdi tika godināti aizsaulē aizgājušie, kā arī kritušie leģionāri, jo bija taču 16. marts - datums, kas gan svītrots no valstī atzīmējamo dienu kalendāra, tomēr daudzu veco leģionāru sirdīs vēl joprojām svēts.

Mazliet nevietā šķita visai garā konferences dalībnieku iepazīstināšana ar nodaļas statūtiem, kas taču apstiprināti jau pirms vairākiem gadiem un ikvienam PRA nodaļas biedram būtu jāzina. Tad valdes priekšsēdētājs Jānis Eihmanis detalizēti izklāstīja, kā viņš pirms gada ticis ievēlēts par priekšsēdētāju. (Vai kāds apšaubījis viņa ievēlēšanu?) Iespējams, ka ne visi nodaļas biedri pazīst Jāni Eihmani, un tieši tādēļ daļu no atskaites ziņojuma viņš veltīja personīgi pārdzīvotajam represiju gados un izsūtījumā. Protams, viņa stāsts ir līdzīgs daudzu citu likteņiem. Nē, tas nav pārmetums cienītajam valdes priekšsēdētājam! Taču varbūt stāstījums nebija īsti vietā un laikā.

Pilnīgi nevietā (un pret to iebilda arī vairāki konferences dalībnieki) bija iepazīstināšana ar jaunizveidoto Eināra Repšes partiju "Jaunais laiks", J. Eihmaņa izteiktā pārliecība, ka šī varētu būt vienīgā partija, kurai uzticēties un no kuras sagaidīt atbalstu. Tika ierosināts - izsvītrot no priekšsēdētāja atskaites ziņojuma šo aģitāciju. Taču ierosinājums neguva vairākuma atbalstu. Acīmredzot cilvēkiem tomēr ir ticība, ka būs tāda partija, kura panāks citādu attieksmi pret daudz cietušajiem politiski represētajiem cilvēkiem.

Saucēja balss "tuksnesī"

Aizvadītajā gadā regulāri notikušas valdes sēdes, PRA Saldus nodaļa organizējusi atceres brīžus Saldū, piedalījušies pasākumos Lestenē, salidojumā Ikšķilē un Kurzemes politiski represēto konferencē Ventspilī, kā arī citās aktivitātēs. Bija rūgti klausīties izteiktajos pārmetumos, ka šajos pasākumos Saeimas deputāti un valdības pārstāvji gadu no gada piedalās arvien mazāk. Arī Saldus politiski represēto konferencē no visiem uzaicinātajiem bija ieradies vienīgi Saldus domes sociālās aprūpes dienesta vadītājs Aivars Līpiņš.

Šajā ziņa arī valstī kopumā valda līdzīga attieksme. Valdības vīri un deputāti izvēlas ērtāko ceļu - konferencēs un represēto saietos nepiedalīties, lai nebūtu jāatbild uz jautājumiem un jāuzklausa pārmetumi.

J. Eihmanis pastāstīja: kā pret sienu, ar birokrātisku atrakstīšanos uzņemti visi nodaļas iesniegumi, priekšlikumi Saeimai un valdībai par politiski represēto dzīves apstākļu uzlabošanu un medicīniskās aprūpes nodrošināšanu bez maksas. Ir sāpīgi lasīt laikrakstos, kādas naudas summas tiek ziedotas partijām, bet tās nepilda savus pirmsvēlēšanu solījumus, kuros gandrīz visas savulaik bija zvērējušas atbalstīt represijās cietušos.

Varbūt lielāks spēks būtu vienotībai?

Tomēr Saldus politiski represētie ir pateicīgi ziedotājiem - SIA "Būve" un a/s "Saldus labība". Iespēju robežās pabalstus 75 un 90 gadus sasniegušajiem politiski represētajiem sniegusi Saldus pilsētas dome. Ir pašvaldības, kas regulāri piešķir pabalstus sava pagasta politiski represētajiem (piemēram, Novadnieku pagasts, Brocēnu pilsētas dome). Par to - liels paldies! Taču kāda konferences dalībniece no Zirņu pagasta ar rūgtumu stāstīja, cik pazemojoši bijis iet uz pagastu un lūgties pabalstu, kas pienācās viņas 90-gadīgajai mātei.

Apstiprināja valdes priekšsēdētāja un revīzijas komisijas ziņojumus. Aizejot no konferences, domāju - mūsu rajona ciešanu brāļus un māsas nevieno "pleca sajūta", katrs par sevi - saldenieki, brocenieki, par pagastu politiski represētajiem nemaz nerunājot. Bet bija taču kopības laiks, kad sprieda, lēma, rīkoja pasākumus kopā. Kopībā spēks ir lielāks. Varbūt par to vajadzētu padomāt tiem, kurus vieno liktenis un latviešu tautas vēstures traģēdija.