Nekaunies

Otrdiena, 26. marts., 2002 Leonards Roderts Saldū

Atkal ir Jēzus Kristus lielo darbu atceres laiks.

Cilvēki domā par Viņa nāvi pie krusta, par slaveno augšāmcelšanos, priecājas par Lieldienām. Lasām evaņģēlijos: "Un pirmajā nedēļas dienā ļoti agri, saulei lecot, tās (sievas) gāja uz kapu." Viņas domāja par Jēzu, gāja uz Viņa kapu. Akmens no kapa bija novelts, un tur sēdēja kāds jauneklis, kas sievām sacīja šo lielo prieka vēsti: "Nebīstieties! Jūs meklējat Jēzu no Nācaretes, kas bija krustā sists; Viņš ir augšāmcēlies, Viņa šeit nav." (Marka 16:2,6)

Svētki atnāk, atnes prieku, mēs uz brīdi apstājamies savā steigā un padomājam par tiem. Svētki atkal aiziet, bet mēs paliekam. Kādi? Ar ko pilni dzīvojam tālāk? Vai esam sev paņēmuši līdzi pašu galveno no šiem svētkiem? Vai ar mums turpmāk būs Tas, kā dēļ šie svētki iedibināti?

Vai par Jēzu Kristu jāatceras tikai tajās reizēs, kad ir Viņa piemiņas dienas? Kad baznīcas ir atvērtas un pilnas un daudzi nāk un iet? Kad pulkā skan slava, daudzi noliec galvas un saliek rokas? Saprotiet mani pareizi! Tas tiešām ir ļoti skaisti un labi, bet, ja tas notiek tikai dažas reizes gadā, vai tad tas nav daudz par maz - gan Jēzum, gan mums?

Tūliņ būs svētku laiks - brīvas dienas, un prāti noskaņoti uz reliģisku vilni, tad nu padomāsim. Kādi mēs esam pārējās gada dienās? Kādi esam savstarpējās attiecībās un uzvedībā? Ko mēs ar savu ikdienas dzīvi stāstām par mūsu pazīšanos ar Jēzu Kristu, par sadraudzību ar Viņu? Vai cilvēki redz mūsos Kristus dēlus un meitas? Vai arī viņi redz, ka mēs nepazīstam Viņu, kaunamies no Viņa, nevēlamies runāt par Viņu?

Baznīcas dara lielu un svētīgu darbu. Baznīcās dzied par cilvēku apliecinājumu nemūžam nekaunēties no Jēzus. Ir tāda dziesma vīru koriem: "Vai kaunēties no Jēzus būs?" Baznīcās skan to pašu apliecinošas pamācības, aicinājumi. Tas viss ir arī mūsu Bībelēs, ko ņemam līdzi tad, kad ejam uz baznīcām. Skolās mums māca, ka atkārtošana ir visu zināšanu māte. Tāpēc neapmierināsimies ar Jēzus Kristus atcerēšanos tikai Viņa piemiņas dienās. Lai mēs savās dzīvēs prastu ik dienas liecināt: "Nemūžam nē, nekaunēšos, Viņš ir mans Gans, uz Viņu vien tik paļaušos!" - mēs panākumus gūsim tikai tad, kad katru dienu atkārtosim šo lielo patiesību.

Lasīju par kādu notikumu: "...Ādams Frizorgers bija mācītājs kādā vācu ciemā pie Volgas. Tāpat kā daudzi miljoni, viņš nokļuva staļiniskā nometnē. Nebija mierīgāka cilvēka kā viņš: nevienu neapvainoja, runāja maz. Balss viņam bija vecīga, drebulīga. Katru rītu un vakaru, nošķīries no visiem malā, skatoties uz grīdu, viņš nedzirdami lūdza, bet, ja arī piedalījās kopējās sarunās, tad tikai par reliģiskām tēmām.

Reiz, kad galdniecības darbnīcā neviena nebija, Frizorgers izņēma no kabatas taukainu audekla iesējuma kabatas portfeli un paaicināja vienu savu biedru pie loga.

- Lūk, - viņš sacīja, sniedzot draugam mazu nobružātu fotogrāfiju. Tā bija jaunas sievietes fotogrāfija. Nodzeltējusī, saplaisājusī fotogrāfija bija saudzīgi aplīmēta ar krāsainu papīru.

- Tā ir mana meita, - Frizorgers pacilāts sacīja. - Vienīgā meita. Mana sieva sen nomira. Meita man neraksta, tiesa, droši vien nezina adresi. Es viņai rakstīju daudz un tagad rakstu. Tikai viņai. Es nevienam nerādu fotogrāfiju. Šo vedu no mājām. Pirms sešiem gadiem paņēmu to no kumodes.

Vakaros, pabeidzis vakara lūgšanu un apgūlies uz lāviņas, Frizorgers paņēma meitas fotogrāfiju un glāstīja krāsaino apmali.

Tā pagāja vēl pusgads, kad reiz atveda pastu. Vienā paketē bija valsts vēstule ar prasību iepazīstināt ieslodzīto Frizorgeru (pants, termiņš) ar viņa meitas paziņojumu, kura kopija bija klāt pielikta. Paziņojumā viņa īsi un skaidri rakstīja, ka, pārliecinājusies par to, ka tēvs ir tautas ienaidnieks, viņa atsakās no tā un lūdz radniecību uzskatīt par nebijušu.

Vai tas jums neko neatgādina? ... Es nezinu, tieši kā Kristum bija uzlikti vēl nedzimušo cilvēku grēki, bet es ticu, ka tā bija. Mirstot viņš skatījās uz manu fotogrāfiju, uz katra no mums fotogrāfiju un sacīja: tas ir Mans dēls, tā ir Mana meita...

Sakiet - vai tā dēļ Viņš to darīja, lai pēc tam mēs kaunamies par Viņu? Vai tā dēļ Viņš sauca: "Mans Dievs, kāpēc Tu Mani esi atstājis?" (Marka 15:34), lai mēs ar savu uzvedību runātu uz apkārtējiem: "Radniecību ar Viņu lūdzu uzskatīt par nebijušu"? Kādu godu mēs mīlam vairāk - Dieva godu, kas atklājās Golgatas Cietēja agonijā, vai cilvēcīgu godu?" (Jurijs Drums, Zaokskas Garīgās akadēmijas pasniedzējs. Raksts "Neticības anatomija" žurnālā "Alfa Omega" 1(14)2001, 13. lpp.)

"Vai kaunēties no Jēzus būs?"

Vai Jēzus Kristus ciešanu un augāmcelšanās piemiņas dienās - Lieldienās jādomā par tādu jautājumu? Mēs jūtam Viņam līdzi Viņa ciešanās un esam pateicīgi Viņam. Mēs priecājamies un gavilējam: "Viņš ir augšāmcēlies!" Cilvēki cits citu sveicina: "Kristus ir augšāmcēlies!" Tas ir it kā skanošs svētku salūts. Būtu labi, ja tā būtu vienmēr! To vajadzētu ņemt līdzi ikdienā.

Tas pats Dievs, kas ir iedvesmojis ierakstīt Bībelē par lielo augšāmcelšanās prieku, ir arī pirms šī notikuma ielicis Jēzus mutē vārdus: "Vai Cilvēka Dēls, kad Tas nāks, atradīs ticību virs zemes?" (Lūkas 18:8) Un šiem vārdiem ir visciešākā saikne ar cilvēku kaunēšanos vai nekaunēšanos par Jēzu.

Ticības trūkums ir kaunēšanās, par to debesis ir ļoti norūpējušās. Neticot, kaunoties, atsakoties no nevainīgā Cietēja, es vēl vairāk pavairoju Viņa ciešanas. Tad es esmu līdzīgs tiem, kas slēpjas pūlī un kliedz: "Sit Viņu krustā!"

Nekaunēšanās ir ticības bagātība mums. Tie, kam ir ticība uz Jēzu, nekad nekaunēsies no Viņa. Pāvils saka: "Es nekaunos Kristus evaņģēlija dēļ" (Romiešiem 1:16)

Domāsim par sevi - kādas ir manas attiecības ar Jēzu manā ikdienā?

Vai Viņš pie manis atradīs ticību?

Vai es mīlu savu Glābēju un nekaunos no Viņa?

Tā ir ļoti nozīmīga lieta. Ja mēs šodien kaunamies no Viņa, tad pienāks diena, kad Viņš kaunēsies par mums. "Jo, kas Manis un Manu vārdu dēļ kaunas šai laulību pārkāpējā un grēcīgā ciltī, tā dēļ arī Cilvēka Dēls kaunēsies, kad Viņš nāks ar svētiem eņģeļiem Sava Tēva godībā." (Marka 8:38)

Lai Dievs palīdz mums nevienam nekaunēties apliecināt Jēzu Kristu!

Citi raksti sadaļā: Sabiedrība

Šī tīmekļa vietne izmanto sīkdatnes

Mūsu tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes, lai nodrošinātu un uzlabotu tīmekļa vietnes darbību, sniegtu vietnes apmeklētājiem pielāgotu informāciju par mūsu produktiem un pakalpojumiem, analizētu vietnes apmeklējumu. Lietotājam jebkurā brīdī ir iespēja piekrist, atteikties vai mainīt savu piekrišanu. Vairāk informācijas par izmantotajām sīkdatnēm skatīt sīkdatņu izmantošanas noteikumos.

Lasīt vairāk