"Dieva svētība būs tikai tad, ja ticēsi viņam."

"Kaut draudzē esmu nesen, es visu mūžu esmu zinājusi, ka manu dzīvi kāds vada," - saka LĪGA MELBĀRDE no Kursīšu evaņģēliski luteriskās draudzes. Viņa ir desmit bērnu mamma, kam Vasarsvētkos būs kristības un iesvētības.

Pirmais, ko, nokļūstot pie Līgas kundzes mājas, ievēroju, ir puķu dobes. Šajā dubļu un pelēko dienu laikā tajās vēl nav krāsu, bet nojaušams - tiklīdz zeme sasils un saule pakāpsies augstāk debesīs, te būs, par ko priecāties. Mazliet vēlāk sarunā to atzīst arī saimniece - ka puķes ir viņas mīlestība. Tikpat nepieciešams arī ikdienas solis līdz kūtij - jo visu mūžu ir iets un strādāts. To negribas pārtraukt, kaut sliktās veselības dēļ darbus padarīt kļūst arvien grūtāk. Nu nē, tikai nedomājiet, ka tūliņ sekos stāsts par grūtībām. Dzīvesprieku no Līgas Melbārdes varētu mācīties. Viņa saka: "Ir grūti gājis, ir labi gājis - visādi, bet dzīvē galvenais - nezaudēt prieku."

Iedrošina iet baznīcā

Līgas kundzes stāsts par ceļu uz pārliecību vienlaikus ir stāsts par to, ka viss dzīvē notiek tad, kad tam pienāk savs laiks. Un nav nozīmes cilvēkam, par visu varu cenšoties panākt iecerēto, sisties kā putnam aizvērtā logā.

"Pirms pusotra gada viena sieviete, draudzenīte, ar kuru labi satiku, man sacīja: "Tu esi tik nervoza, reizēm nevari saprast, kā visu paspēt un padarīt, tev jāiet baznīcā." Vai, ko es? Ne reizes neesmu tur bijusi, ne es kristīta, ne zinu, kas tur jādara - teicu. Bet tad viendien mūsu mājās iebrauca kristieši no Norvēģijas - pilns lielais autobuss. Sanāca istabā, visi mīļi un sirsnīgi - ka tikai ko uzdāvināt, apkampt, labu pateikt. Arī viņi mudināja, lai eju uz baznīcu, un... mani iedrošināja," - atceras stāstītāja.

Viņa aizgāja un draudzē sastapa vēl divas sievietes, ar kurām reizē bija beigusi Kursīšu skolu. Tagad visas trīs mācās, lai Vasarsvētkos tiktu kristītas un iesvētītas. Tā būs īpaša diena, kuru pat grūti iztēloties, jo ne kristības, ne iesvētības baznīcā līdz šim nav redzētas, cik nu vienīgi filmās. Arī baznīcā Līgas kundze ir bijusi tikai vienu vienīgu reizi - Rīgā. Kad braukusi ekskursijās pa Latviju un Lietuvu, vienmēr gadījies, ka baznīcas slēgtas.

"Sakrāšu dēlam mašīnai naudu, tad lūgšu, lai mani aizved uz baznīcu. Man ļoti gribas. Ērģeles - tā ir mana mūzika. Es varētu visu dienu tās klausīties, neko citu nevajadzētu. Vēl patīk vijole. Pirms Vanesas Mejas koncertiem domāju - kaut man viens uzdāvinātu biļeti! Man patīk arī baznīcas dziesmas, reizēm atveru grāmatu un tās vienkārši lasu."

Dzīve izmainījās

Kopš Līgas kundze ir draudzē, dzīve kļuvusi līdzsvarota, viņa pati esot ļoti izmainījusies. Dievkalpojumus nevarot vien sagaidīt. Tad draudze lūdzas, padzied, pārrunā, kā paticis dievkalpojums, izrunā arī, kas katram uz sirds. Un, kad ceļš uz mājām, ir brīnumaini viegla izjūta.

Kursīšos dievkalpojumi notiek vienistabas dzīvoklītī. Esot jauka atmosfēra, jo kopā sanāk draudzīgi cilvēki. Šurp brauc evaņģēlists Atis Grīnbergs no Ropažiem, līdzi arī viņa sieviņa. Abi - patīkami, sirsnīgi cilvēki.

Ja gadās grūti brīži, vislabākās zāles ir mīļu cilvēku kapiņu apciemojums. Tad vienatnē var izraudāties, sāpes, pārdomas un raizes aizsūtīt pret debesīm, lai iegūtu izjūtu - kāds atkal ir uzklausījis.

Un kam citam pateikties, ja ne mīļam Dieviņam - ka ir izdevies paveikt to, ko vairs necerēja? Liels prieks, kā atrisinājies jautājums par Agiju, kas ir nedaudz atšķirīga no pārējiem bērniem, jo viņai viss padodas lēnāk. "Gadiem mocīja domas, ko iesākt, kā darīt, lai palīdzētu. Nebija, kam pajautāt, nebija, kam lūgt padomu. Likās - ja iešu pati meklēt palīdzību, nesapratīs... Bet satiku labu cilvēku, kurš pie manis mājās no Saldus atveda rajona padomes sociālā darba speciālisti Indru Būdenieci. Viņa pusi dienas ar mani iejūtīgi runāja, līdz pārliecināja, kas jādara. Nokārtoju formalitātes, abas ar Agiju jau apmeklējām dienas centru, un meita par to ir priecīga. Viss atrisinājās viegli un raiti. Tik tiešām - es tagad esmu ļoti mainījusies..."

Citu mājinieku draudzē nav, bet jaunākajām meitām - tām patīk šķirstīt un iepazīt dziesmu grāmatu, bet Kaiva, pati jaunākā, sev burtnīcā pārrakstot lūgšanu, piezīmējot eņģelīšus.

Draudzē cer, ka varbūt izdosies izveidot svētdienas skolu mazajiem skolēniem. Pusaudži tur diezin vai nāks - prāto Līga Melbārde. Jo viņi laikam bīstas, ka vienaudži izsmietu... "Domāju, ka uzspiest nav vērts. Saviem bērniem saku: "Ja patīk, palasiet." Kas gribēs, pats sāks interesēties."

Mamma ir stingra

Pajautāju, kā tiek audzināti Melbāržu bērni. Pēc intuīcijas - saka saimniece. "Mans tēvs bija ļoti stingrs, un es esmu stingra mamma - to visi zina. Dažreiz sevi nosodu - ka par daudz stingra. Man patīk - ja dari, tad tā, kā pienākas. Tikai ne bišķi, ja bišķi, tad labāk es pati."

Mamma ir arī mīļa un ar bērniem ļoti lepojas. Vienu pēc otras sameklē fotogrāfijas un tās rāda, stāstīdama par katru savu atvasīti. Vecākajam dēlam Gintam jau 25 gadi, viņam pašam sava ģimene un gandrīz trīs gadus vecs dēliņš, bet pārējie bērni gan vēl "tepat ap mājām grozās". Raitis pārnācis no dienesta un strādā Kursīšos gaterī, Nauris ir praksē un mācās Skrundas arodskolā, Madars to jau beidzis un vēl mācās Saldus vakarskolā. Edijs, Līva, Alise un Kaiva ir Kursīšu pamatskolas skolēni. Agija apmeklē Saldū dienas centru, Madara ir tehnikumniece.

Pamatskolas kursu mamma, sekodama bērnu mācībām, apguvusi neskaitāmas reizes un var salīdzināt, kā mainījusies skola. "Ļoti mainījušās mācību programmas. Kas tikai jau nav jāzina 2. klasē?! Jau jāmācās reizināšana un dalīšana - tas, ko mēs mācījāmies kādā 4. klasē. Lieliem soļiem attīstās visa dzīve. Reiz mana piektklasniece stāsta: "Mēs skolā internetā čatojām..." Es brīnos - ko īsti viņa darījusi? Cenšos sekot jaunumiem līdzi un saprotu, ka bērniem to visu gribas. Cik varam, tik ģimenē dodam, lai viņiem būtu. Vīram Laimonim gan jaunās tehnoloģijas īsti netīk - no datoriem un mobilā telefona viņš labprātāk izvairās. Zāģi, traktors, cita tehnika - tas ir saprotams un pazīstams. Ja vajadzīgs, no nekā uztaisīs agregātu, kas darbojas, - tāds viņš ir."

Bērniem vēl labu

Lieldienās "Kaivās" būs rosība - bērni vārīs un krāsos olas. Mammai vairs pa virtuvi nav jāsaimnieko, jo darbus ierādījusi meitām. Kad auga vecākie bērni, tiem varēja iestāstīt, ka laukā olas atnes zaķis, bet tagadējie skolēni tam vairs netic. Šie atsmejot - pasakā arī bija rakstīts, ka zaķis gāja pie vistas prasīt olu...

Saviem bērniem Līga Melbārde vēl visu labāko - būt paklausīgiem, godīgiem, saticīgiem savās ģimenēs, un lai visu laiku iet līdzi Dieva svētība. "Tā ticēt Dievam, ka neko citu vairs neredzu, - tam es neesmu gatava, bet sevī es domu par Dievu nesu. Es ticu viņam un ticēšu. Kad braucu, eju vai daru darbu, lūdzu, lai Dievs man stāv klāt un lai izdodas. Dieva svētība būs tikai tad, ja ticēsi viņam; ja darīsi tā, kā ir jādara; cik vien varēsi, strādāsi, nevis tikai gaidīsi no otra, lai viņš dod."