"Piecdesmit gadi aizskrējuši nemanot."

"Viņi kopā tik ilgi nodzīvojuši tāpēc, ka māk viens otram piedot, ja gadījies sarāties," par vīra vecākiem saka Gaļina Butkus. Nīgrandnieki BROŅISLAVA UN LEONS BUTKUS 29. martā nosvinēja zelta kāzas.

Vaicāti, vai ilgajā kopdzīves laikā bijušas arī nopietnas domstarpības, abi tikai pasmaida. Bez strīdiem jau neesot iztikts, taču parasti ātri vien salīguši mieru. "Ja visu laiku būtu tikai rājušies, tad 50 gadus nevarētu kopā nodzīvot," saka Broņislavas kundze un piebilst, ka gadi gan paskrējuši nemanot. Gaļina smejot piebilst - tā kā vīratēvam esot sliktāk ar dzirdi, viņš laikam izliekas nedzirdam to, kas nepatīk, tāpēc arī nav, par ko rāties. Iemācīties piedot - tas esot svarīgākais, ko viņa pati no vīra vecākiem mācījusies.

Broņislavas un Leona Butkus dzimtā puse ir netālu no Piķeļiem Lietuvā. Dzīvojuši kaimiņos, tur arī viens otrā ieskatījušies. "Pastaigājām mazliet, tad vīrs teica, ka jāprecas," atceras B. Butkus. Tā kā dzīvojuši diezgan nabadzīgi, nekādu kāzu neesot bijis, tikai baznīcā salaulājušies. Toties tagad zelta kāzas nosvinētas. "Mēs jau negribējām, bet bērni teica, ka vajag." Pašu tuvāko radu pulciņš vien sanāk ap 30 cilvēkiem, neskaitot abu gaviļnieku brāļus.

Drīz būs pagājuši 50 gadi, kopš abi atnākuši uz Nīgrandi. Latvija kļuvusi par viņu mājām, jo te mūžs nodzīvots, te piedzimuši un izauguši bērni. Kādreiz, kad vecāki vēl bija dzīvi, Lietuvā būts biežāk, tagad - pavisam reti.

Broņislavas kundzei saikne ar Latviju jau bijusi, pirms viņa pati šeit nokļuvusi. Viņas mamma Latvijā strādājusi par dienas meitu - gan Griezē, gan Pampāļu pusē. "Kādreiz lietuvieši ļoti daudz gāja strādāt uz Latviju, un daudzi palika te dzīvot, jo Latvija bija bagātāka par Lietuvu, te varēja vairāk nopelnīt," viņa atceras. Uz Nīgrandi arī abi atnākuši tāpēc, ka te bijis bagāts kolhozs, cilvēki labi dzīvoja. Nekādu milzīgu bagātību kolhoza laikā neesot sakrājuši, taču jumts virs galvas ir, arī bērni izaudzināti.

Broņislavas kundze slaukusi govis, darījusi arī citus darbus, bet, kad nopietni saslimusi, aizgājusi pensijā. Arī vīrs strādājis dažādās vietās - būvējis cehu, ganījis teļus, strādājis kaltē. Ar sazināšanos sākumā gājis kā pa celmiem, jo latviski runāt nav mācējuši. Taču, ja gribējās te palikt, tad vajadzēja iemācīties. Leona kungs atceras, ka valodu apguvis apmēram divos mēnešos. Tagad mājās latviešu valodā abi runā ikdienā, bet lietuviski tikai dažkārt savā starpā. Bērni beiguši latviešu skolu.

Lai gan abi lielāko daļu sava mūža Latvijā nostrādājuši un te nodzīvojuši, Latvijas pilsonības viņiem nav. Kad Broņislavas kundze kārtojusi pases saņemšanu, viņai teikts, ka pilsonību var dabūt, ja pabeigta latviešu skola. "Man jau vispār nekādas skolas nav. Tā kā dzīvojām nabadzīgi, Lietuvā pabeidzu 4 klases." Pilsonības iegūšanai kārtot naturalizācijas eksāmenus viņai ir pārāk sarežģīti. Taču bērni un mazbērni gan esot Latvijas pilsoņi.

Butkus ģimenē piedzimuši 6 bērni, visi puikas. Viens dēls nu jau aizsaulē, bet pārējie ar ģimenēm dzīvo tepat tuvumā. Tālākais brauciens esot uz Vaiņodi. Abiem ir 13 mazbērni un 6 mazmazbērni. "Vai tik tur mazā neraud," Broņislavas kundzes dzirde ātri reaģē uz āra trokšņiem, jo mūsu ciemošanās reizē mazmazmeitiņa bija ratiņos izstumta mājas priekšā paelpot svaigu gaisu.

Bērni katrs tagad cīnās par savu izdzīvošanu, kā nu māk. Visiem ir nedaudz zemes, katrs atradis savu nodarbošanos, lai uzturētu ģimeni.

"Visi jau mēs gribam izaudzināt labus bērnus, cenšamies darīt, kā uzskatām par pareizu. Ne vienmēr viņi izaug tādi, kādus savos sapņos esam iecerējuši. Mēs ar vīru esam nodzīvojuši 23 gadus, izaudzinājuši 3 bērnus. Divi vēl dzīvo pie mums, bet meitai jau sava ģimene, un nesen uzdāvināja mums mazmeitiņu, nu es jau esmu vecmāmiņa," stāsta Gaļina.

Abi vecāki dzīvo dēla Andra un vedeklas Gaļinas ģimenē. Mājiņu, kas atrodas tiešām skaistā vietā, savulaik nopirkuši no kolhoza. Tā bijusi veca māja, kurā ļoti daudz darāmā, taču pamazām vien viss iekārtots. Dēlam ar vedeklu ir neliela saimniecība, 7 govis, teļi, cūkas, sivēnmātes. "Vismaz savai iztikšanai iznāk. Kad aiziesim uz Eiropu, tad jau redzēs, ko darīt tālāk," smej Gaļina. Saimniecībā strādā viņa ar vīru, bet vecākiem ir sava nodarbošanās.

Jau 22. gadu Leons Butkus ir Dziru kapu sargs, abi ar sievu, cik nu spēks un veselība atļauj, tos apkopj. Kapsētā esot diezgan daudz neapkoptu kapu. Citam aizgājējam jau vairs nav neviena piederīgā, kas atbauktu. Bet dažiem tuvinieki atnāk labi, ja reizi gadā. Skumdina, ka ir arī tādi, kas sava tuvinieka kapa vietu sakopuši kā īstu daiļdārzu, taču nezāles un pārējos atkritumus izmet uz blakus kopiņas, kuru neviens nekopj. "Pat skoloti cilvēki tā dara," nevar samierināties Broņislava Butkus.

Leona kunga aizraušanās esot arī zirgi. Pašam pieder divi, ar tiem palīdz gan dēla saimniecībā zemi uzart, gan bērnus uz skolu aizvizina, gan kādu godos izvizina. "Uz lauka papus ar zirgiem strādā pats, nevienam šo darbu neuztic," saka Gaļina. Un piebilst, ka vīratēvs esot arī ļoti labs amata meistars - daudz ko gatavojot no koka un ir vienīgais kalējs apkārtnē, pie kura brauc gan no tuvienes, gan tālienes. Iejūgt zirgu un apieties ar to iemācījis arī viņas astoņpadsmitgadīgajam dēlam.

Leons Butkus labprāt atceras, kādu prieku vizināšanās zirga pajūgā sagādājusi Nīgrandes skolas skolotājiem Skolotāju dienā. Skolotājas teikušas, ka 30 gadus nav zirga ratos sēdējušas. Zaņā vienam pārim arī bijušas zelta kāzas, un viņi gribējuši savu kāzu maršrutu, tāpat kā jaunībā, izbraukt zirga pajūgā. Tad nu vizinājis arī, lai atceras jaunību.

Vēl abiem patīk lasīt avīzes. Kad runājoties iznāca pieminēt vienu vai otru notikumu rajonā, Broņislavas kundze uzreiz dzīvi piebilda: "Jā, jā, par to izlasījām jūsu avīzītē."