Vējiem līdzi

Rudens šogad neparasts. Vētru plosīti un locīti, bojā aiziet simtgadīgi koku vecīši. Jaunie ir izturīgāki un lokanāki. Dabā nekas nenotiek nejauši. Arī vētru zaudējumi līdzi nes atjaunotnes iespējas. Tā ir izturības pārbaude. Putniem, zvēriem un cilvēkiem.

Vējiem līdzi tiek aiznestas sēklas, un varbūt, pavasarim atnākot, kādā kailā vietā uzdīgs jauns un zaļoksnējs stiebriņš, kurš būs pateicīgs tieši tam, ko mēs, cilvēki, dēvējam par dabas katastrofu.

Šis ir laiks, kad dienas saraujas kā vējā nosalis zvēriņš vai cilvēks. Bet tumsas aizsegā dzīvība turpinās. Protams, ar mazāku intensitāti nekā citos gadalaikos.

Šis ir arī laiks, kad, Adventi gaidot, neaizmirst par līdzjūtību ne vien pret cilvēkbērniem, bet arī mazajiem brāļiem, kam klājas grūti un klāsies vēl grūtāk, kad pēc vējiem un lietiem sastings koki, paslēpsies vai bojā aizies kukainīši un tārpiņi, kad ikdienas barības galds spārnotajiem kļūs ļoti, ļoti pieticīgs.

"Dzērveņstīga" cer, ka viņiem kāda silta plauksta pakaisīs sēkliņas vai maizes drupačas. Ka putnu draugiem šoziem pievienosies arī tie, kuriem citgad savās ikdienas rūpēs un vajadzībās aizmirsies par tiem, kas ir apskaužami brīvi, bet kam dažreiz brīvestībā tukšas guziņas un saltums apņem sirsniņas.