Es esmu koks pilsētā

Diez kāda ir koka dzīve pilsētā? Viegla? Grūta? Es mēģināšu pārtapt par kādu koku.

Mani iesēja Dienvidu vējš. Mana dzīvesvieta bija maza parka nomalē. Blakus aizvijās zemes ceļš, kurš netika izmantots bieži. Es augu vientulībā, izņemot brīžus, kad dažas mašīnas brauca garām. Taču kādu dienu ceļu paplašināja. Tagad man nācās augt pašā ceļmalā. Tas bija nepatīkami! No garāmbraucošajām mašīnām uz manām lapām nosēdās putekļi, tāpēc bija grūti elpot. Tā nu es dzīvoju, gaidīdams lietu, kurš nomazgās manas lapas. Cauri parkam es varēju redzēt milzīgas mājas un automašīnas un priecājos, ka tas nav manā tuvumā. Es bēdājos tikai par vienu - man trūka sabiedrības!

Gāja gadi. Es jau biju izaudzis par staltu bērzu. Kādu dienu pie manām kājām uzradās soliņš. Tagad pie manis sāka nākt cilvēki. Bet drīz vien es sapratu, ka vientulība bija labāka. Atnāk viens, atved suni. Suns pienāk pie manis, paceļ kāju... Ļoti nepatīkami, taču tas nebija tas ļaunākais. Reiz atnāca bariņš jaunekļu. Viņi pīpēja, dzēra. Cigarešu izdeguļus nometa man uz kājām, pudeles sasita pret manu stumbru. Tad viens izvilka nazi un manī iegrieza divus burtus "M+L" un sirdi apkārt. Skolēni nāca, sēdēja zem manis. Apēda čipsus, paku nometa man pie kājām. Izdzēra limonādi, pudeli nometa turpat, ja nesasita. Tāpēc es ļoti priecājos, kad zagļi soliņu nozaga.

Ar šo gadījumu manā dzīvē sākās jauns posms. Es nebiju vientuļš. Šī sabiedrība man patika. Līdz ar cilvēku pazušanu manos zaros bija iemitinājušies putni. Tie vija ligzdas, čivināja. Viņi izklaidēja mani. Es viņus aizsargāju no vēja un lietus. Tās bija laimīgas dienas!

Taču kādu dienu notika kas dīvains. No parka pazuda visi cilvēki. Vismaz tie, kuri te pastaigājās. Apkārt parkam uzradās dēļu siena, un pa parka iekšpusi sāka staigāt cilvēki ar ķiverēm un instrumentiem rokās. Mani pārņēma bailes!

Kādu dienu iežogojumā ienāca vīri ar zāģiem. Es redzēju, kā krita mani brāļi, un mani sagrāba šausmas. Taču mani viņi neaiztika. Varbūt tāpēc, ka es biju nomalē un viņus netraucēju? Tad atbrauca mašīnas un izraka bedri pa visu parku. Pēc tam sāka būvēt māju. Lielu māju. Bet es vēlējos, kaut vīri būtu nozāģējuši arī mani. Suņus bija aizstājuši cilvēki. Drīz no mana stumbra sāka nolobīties miza, es izskatījos vecs un neglīts.

Kādā dienā atnāca vīrs ar zāģi. Krītot mana pēdējā doma bija: "Kas būtu bijis, ja Dienvidu vējš būtu mani iesējis meža vidū…"