Parastais pīlādzis

Latvijas parastajiem pīlādžiem ir ļoti daudz apvidvārdu - pīlēģi, pīleņi, pīliņģi, sērmūkšļi, cērmūkšļi, bucenes, pucenes...

Var jau būt, ka rakstnieks Alberts Caune visus nemaz nav atradis, bet pietiek jau ar šiem, jo nevienam citam kokam tik daudz vārdu nav.

Mērenajā klimata joslā sastopamas apmēram 80 pīlādžu sugas, Latvijā pazīstams arī Zviedrijas pīlādzis.

Parastais pīlādzis augšanas ziņā nav izvēlīgs, tam nekaitē arī neliels apēnojums. Mežos pīlādzis sastopams dažādās vietās, aug arī parkos, krastu nogāzēs, mājvietu tuvumā, ir pat nelielas pīlādžu alejas ceļmalās.

Ļoti skaista pīlādžu aleja ir starp Eleju un Bausku.

Pīlādzis ir skaists rožu dzimtas koks. Pavasarī - tik balts, bet rudenī deg kā gaišs ugunskurs.

Tautas ticējumos pīlādži tiek uzskatīti par ļaunuma atvairītājiem, tādēļ tos stādīja pie ieejas sētā. Kad ziedēja pīlādži, stādīja kartupeļus, sēja miežus un linus.

Pīlādžu ogās ir daudz skābju, cukura, vitamīnu - pavisam apmēram 60 sastāvdaļu. Alberta Caunes grāmatā "Silapurene" ir daudz interesanta par kokiem. Lasot šo grāmatu, cilvēkā iestaro neparastais dabā saskatītais skaistums.

"Pīlādžu rūgtā smarža neļauj samierināties ar viegli iespējamo, bet dzīšus dzen uz priekšu. Dzīve var būt rūgta, bet iecerēm jābūt vilinošām. Saule jau gurst, bet raženajos ogu čemuros deg vasaras pilnība. Tā ir stiprā izturības uguns. Jo asākas salnas, jo karstāk deg pīlādžogas."