Piedzīvojums purvā

Laiks tajā rudens dienā bija ļoti skaists - silts un saulains, bez vēja. Nolēmu doties uz Zirņu pagasta Gāgu purvu pasēņot, padzērveņot, pavērot dabu.

Biju nostaigājis jau daudzus kilometrus. Pa purvu staigāt nemaz nav tik viegli, tāpēc gribēju apsēsties un mazliet atpūsties. Izvēlējos sausu, diezgan augstu cini, kas bija biezi apaudzis ar vaivariņiem. Sēdēšana bija ļoti ērta, sildīja silta saulīte, visapkārt klusums un miers.

Nemanot biju saldi aizsnaudies. Manu miegu iztraucēja klusa šņākšana turpat priekšā - man starp kājām. Pārsteigts ieraudzīju, ka no manas sēdvietas, lēni lokoties un mēlīti šaudot, lien ārā pamatīga čūska (apmēram 70 cm gara). Šņākšana, kas mani pamodināja, radās no tā, ka čūska spraucās ārā no augu biezokņa, uz kura es biju apsēdies. Vēsā mierā viņa lēni aizlocījās savās gaitās.

Esmu lasījis grāmatās, ka čūskas savu medījumu - peles, žurkas un citus siltasiņu dzīvniekus - atrod ar siltumuztveroša lokatora palīdzību. Tātad šādā veida viņa atrada arī mani, bet, pielīdusi klāt, konstatēja, ka nav vērts savu indi lieki tērēt, jo norīt mani tik un tā nevarēs. Čūskas laupījums izrādījās pārāk liels.