Cieceres ezera sala - mazā Moricsala

Iemesls, kāpēc Saldus pilsētas ģimnāzijas pašpārvaldes skolēniem un man radās interese par Cieceres ezera salu, ir atpūtas bāzes "Zvejnieki" saimnieku ideja izpētīt salu pamatīgāk.

Ar laivām no Zvejnieku mājām devāmies uz salu. Tur, varētu teikt, ieradāmies pēdējā brīdī, jo lapas jau plaukst acīmredzami. Šobrīd vēl varēja caur sīkajiem krūmiem redzēt salas kopainu. Vasarā tās pirmatnīgums diez vai būs tik labi saskatāms. Būs vieglāk iet gara ezera krastiem, bet iziet salai pa vidu nebūs vienkārši.

Pašlaik tur ir īsts pavasaris ar raksturīgo vizbulīšu un plaukstošu pumpuru smaržu. Šoziem lielo vēju nolauzta, guļ skaista dižegle - žēl. Redzami iepriekš lūzuši koki, kuri jau apsūnojuši un kuros tagad mājvietu atraduši daudz kukaiņu. Salas vidū uzkalniņā izrakts daudz alu - pašus dzīvniekus gan neredzējām, bet, varēja nojaust, tie rosījušies aktīvi.

Un kur nu vēl skaistie, lielie ozoli! Saka, tur esot 11 dižkoku. Meitenes un zēni novērtēja, ka par dižozoliem var uzskatīt vismaz 14. Zinot to, ka uz salas kādreiz rīkotas zaļumballes, pašlaik tas liekas neaptverami - sala tik skaista un neaizskarta. Mēs iesakām to atstāt tādu, kāda tā ir, - mazā Moricsala.

Braucot ar laivām atpakaļ uz Zvejniekiem, priecājāmies par satikšanos ar gulbju pāri - cēli, balti un iemīlējušies viņi droši peldēja uz savām mājām - savu salu. Lūk, īstie salas saimnieki.