Savvaļas dzīvniekiem jādzīvo dabā

Skolā dabas mācībā māca, ka ir savvaļas dzīvnieki un mājdzīvnieki. Mājdzīvnieki dzīvo cilvēku aprūpē, bet savvaļas dzīvniekiem jādzīvo dabā.

Bieži nākas dzirdēt - atradu zaķīti, stirniņu, pūcīti it kā pamestu un nesu mājās. Līdz ar mājās nešanu tu šo dzīvnieku atņem dabai. Izņēmumi ir tad, ja dzīvnieks ir ievainots un kāds apņēmies izārstēt, pēc tam atdodot atpakaļ dabai.

Zaķēns nav pamests, viņš ir paslēpts uz laiku, kad zaķene aizgājusi tālāk, zaķa bērni nav izaudzējami ar govs pienu un nebrīvē dzīvo īsu mūžu. Arī eža bērniem labākā barība ir mātes piens, bet jūnija beigās tie uzsāk patstāvīgu dzīvi. Ezi nedrīkst turēt nebrīvē arī tāpēc, ka tā var gadīties ežu māte, un bērni bez viņas aiziet bojā.

Visus savvaļas dzīvniekus ar likumu aizliegts turēt nebrīvē.

Stirna savu mazuli atstāj slēptuvē, bet pati bēg - vajātājs seko stirnai, un mazulis ir glābts. Atrastu stirnas mazuli nedrīkst aiztikt, pēc iespējas ātrāk jādodas prom, lai cilvēka pēdās neatnāktu suns vai kāds cits plēsīgais dzīvnieks.

Tāpēc iegaumē: savvaļas dzīvniekiem jādzīvo dabā.

Zigrīda Jansone