Kara laika atmiņas

1944. gads. 20. augusts.

Atkal viens nemiera pilns rīts. Visās debess pusēs dzirdama rūkoņa un kara pērkona grāvieni. Pa lielceļu, mainīdamies cita ar citu, skrien automašīnas un pa retam aizdārd kāds tanks. Abas ar Olgu šorīt kopjam puķu dārzu. Skatoties puķēs, kas klusēdamas stiepj pretī savas ziedošās rokas, un, klausoties šāvienu postu sološās skaņās, es atkal, kā katru dienu, atceros savu mīļo zēnu Kārlēnu. Zinu, ka arī viņš mīl puķes un tagad labprāt par tām priecātos, bet... Ja vēl Dievs viņu sargā, tad arī viņš dzird kara dārdus.

Pusdienas laikā no Lietuvas atnāk Egils. Pēc neilga brīža iebrauc nomaldījušies vācieši - prasa kartupeļus un dzērienu. Es šiem piedāvāju ogas, bet viņš pacienā mani ar konfektēm. Pa druskai varam arī sarunāties.

Pēcpusdienā redzams, ka sāk degt Mažeiķi. Šur tur gaisā notiek niknas lidmašīnu kaujas un paceļas dūmu mutuļi. Vēlāk, kad iebrauc Pumpurs, uzzinām, ka aizdegušās Spriguļu "Straumes" mājas. Tā ka lēnām tiek nopostīts viens Latvijas stūrītis pēc otra.

Es atkal domāju par tevi, Kārlēn. Kur tu esi? Vai atceries mani? Es ticu, ka esi vēl sveiks un vesels, bet vai tevi vēl kādreiz redzēšu, par to es gandrīz šaubos.

22. augusts. Apmācies. Liekas, drīz būs lietus. Rasai nokrītot, izeju ar lielo grābekli grābt miežus un auzas. Visas tomēr nedabūju nogrābt, jo sāk zibeņot un rūkt pērkons. Nojūgusi zirgu, eju istabā pēc lietusmēteļa. Māte, padzirdējusi, ka Žanis (lietuviešu jauneklis, kas dzīvo pie mums, baidīdamies krist fašistu nagos) sakās izvest zirgu, asi uzbļauj, lai dodu Žanim lietusmēteli. Es tomēr pati izvedu zirgu. Tikai mātes uzsaukums iespiežas atmiņā, un, gribot negribot, liek šo to vēlreiz pārdomāt: esmu pārāk nevaldāma. Bet tik ļoti vēlos būt klusa, lēna un apdomīga.

Vēlāk pie pusdienu galda dzirdu, ka māte ar Vēru un Žani runā par lietuvieti, kas dzīvo ar savu ģimeni "Krūmu" mājā. Sieva esot galīgi nonīkusi, daudzos bērnus audzinādama. Vīrs tik staigājot dzerdams. Sievai vēl jāatpelna rūme un jāapkopj daudzie bērni, kuri dzimstot ik pa diviem gadiem.

Pievakarē iebrauc kāds vācietis un lūdz olas. Par olām dabūjam ķemmes.

24. augusts. Austrumu pamalē jau vairākas dienas skan kara troksnis un ceļas jauni dūmu stabi. Tur deg Latvijas skaistās sētas. Sadeg daudzu cilvēku sūra darba augļi. Sadeg gadiem loloti sapņi un cerības. Sadeg ticība dzīvei.

26. augusts. Žanis aizbrauc šķūtīs uz aerodromu, mēs vedam miežus. Šodien atkal uzlidojums Ezerei.

27. augusts. Jābrauc uz Līkupēniem. Tur Olga strādā krejotavā. Noejam pie upes un šo to padziedam. Vēlāk tomēr atkal gadās nelaime. Ievārījumu liekot, saplēšu šķīvi un ar lausku iegriežu pirkstā.

30. augusts. Vakar ienāca trīs vācieši, kas aizgāja tikai šorīt. Viņi paēda, nedomādami, vai arī citi vēl ēdīs. Māsa Vēra ar Žani aizbrauc rakt pozīcijas. Es pēc pusdienām nolemju aiziet pie P. kundzes aprunāties, vai ko nezina par "mūsējiem". Klausos Rīgas ziņas. Te pēkšņi ierodas cilvēku "zvejotāji", lai pārliecinātos, vai ziņotais cilvēku skaits ir aizgājis uz Ezeri darbā. "Zvejotāji" ātri aizbrauc, jo uzdotās ziņas izrādās pareizas.

Ezeres apkārtnē visas mājas ir pilnas ar vāciešiem, citur astoņi, citur piecpadsmit un vairāk. Vācieši ir pat tik nepieklājīgi, ka noēd visus augļu dārzus. Dažos gadījumos viņi nekautrējas pat sētas mietiņus nolauzt, lai tikai tiktu pie āboliem.

4. septembris. Abi ar kaimiņu Ansi Gulbi šorīt aizbraucam uz Ezeri. Man šī ir laimīga diena, jo pēc nemiera un ilgu pilnām dienām un nedēļām šodien saņēmu no Kārļa vēstulīti. Tā gan rakstīta 7. augustā. Šodien uzrakstu atbildi, kuru rīt tēvs aizvedīs uz pastu. Man pašai brīnums par sevi - būtu tik daudz jauku un mīļu vārdu, ko viņam teikt, bet, kad jāraksta, tie visi aizmirsušies.

8. septembris. Šorīt pirmo reizi stājos pie pozīciju rakšanas. Kaimiņš māca strādāt. Līdz pusdienai roku, bet pēc pusdienas tieku labākā darbā - pie mērīšanas. Vakarā man līdzi atnāk Ruta Taubenberga.

13. septembris. Lietuvas pusē - gar Vadaksti - cirtām krūmus. Vakarā, no darba ejot, ar Āriju Vecbrāli ieejam pastā. Saņemu vēstuli no Kārlēna. Atplēšot to, acīs iekrīt vārds "Lielvācija". Viņš ir Lielvācijā!

14. - 27. septembris. 14. septembrī mūsu mājās kuļ. Ap pusdienas laiku ierodas četri Ezeres policisti un atņem radio, apcietina Arvīdu Viļumsonu, kas tajā dienā strādā pie kulšanas. Pēc pusdienas, kad kuļmašīna aizvesta uz "Zvirgzdiņiem" pie Gulbja, Rudzītis ar mazo Ernestu un krieveni nāk palīgā vest miežus. 15. septembrī kuļ "Zvirgzdiņos". Arī es pirmo reizi mūžā esmu pie mašīnas - nesu pelavas. Apkūlību balles nav nevienās mājās. Bet kā dejojām iepriekšējos gados! Mūsmāju patofonu un plates nēsāja pa visām apkārtējām mājām. Mēs ar Rudzīti toreiz vienīgie varējām izlēkt visas krakovjaka tūres. 17. septembrī sējam rudzus. Vēra iet Gulbim palīgā federēt, bet Gulbis - palīdz sēt. "Stūru" saimnieks Kārlis Stūris - kalējs un namdaris -, kaldams dzelžus Grīvaišu Kankāļa stallim, pārmocījies: nepārtraukti svīst un ir galīgi bezspēcīgs. Biju aizgājusi pie Zeltenēm ar Apkārtrakstu un pārnesu no "Krankuļu" Lejiņa Elzas Ilonas "Atpūtu" sējumus. Vakarā, kad nāku mājās, ir jau dziļa tumsa. Dzirdu, ka Alis stipri rej. Esmu nesaprašanā, kas gan tik vēlu naktī varētu būt mājās? Pārnākusi atrodu priekšā divus vāciešus. Garais (tā mēs viņu saucam) atnesis konfektes. Viņš arī māca, lai neejot vairs rakt pozīcijas, lai tik iedzerot etiķi un paliekot slimi. Etiķi nedzeram, bet rakt arī vairs neejam.

28. septembris. Vēra aizbrauc darbā uz aerodromu. Atbrauc Lidija Meļķerta lūgt sēklu. Mēs ar mammu nezinām, ko sacīt. Tēvs nosaka, ka nevaram dot, un meitenītei jābrauc mājās tukšā. Bet ko es varu līdzēt? Lidija pastāsta šo to no jauna - par izvākšanos, lopu rakstīšanu un atņemšanu un vēl šo to.

4. oktobris. Priekš pusdienas braucu ar zirgu Juri uz Ezeri. Pret "Velčiem" no Ezeres nāk smagais auto, un mans Juris vairs nav valdāms. Vienā acumirklī es ar divričiem esmu grāvja dibenā, bet Juris no ilksīm laukā. Labi vēl, ka varēju aiz grožiem noturēt, citādi diez kur būtu aizskrējis. Vācieši, redzēdami šādu katastrofu, tūliņ aptur mašīnu un nāk man palīgā. Biju stipri cietusi. Pie tam vedu uz Ezeri nodošanai 50 olu, no kurām mājās pārvedu tikai 21.

8. oktobris. Milzīgi nemierīga nakts. Stāsta, ka krievi jau ieņēmuši Mažeiķus. Visās pusēs dun lielgabali, mūsu tuvumā sprāgst lādiņi. Ap 200 metriem no mājām pie mežiņa kartupeļu laukā gandrīz 2 metrus dziļa bumbu bedre. Kur palikuši kartupeļi, nevar saprast - apkārt tikai kankāļi.

11. oktobris. Šodien taisām "bunkuru". Pievakarē atskrien Rihards Gruža un lūdz Žanim riteni aizbraukšanai uz Ezeri. Ezerē viņš grib dabūt no vāciešiem atpakaļ savus ratus. Atbrauc atpakaļ bez panākumiem.

---

Viņa stāsta par to, ko karš atstāj aiz sevis un ko nodara cilvēkiem. Datumi, vietu nosaukumi un cilvēku vārdi un uzvārdi ir patiesi. Tie varētu būt pazīstami un interesanti tiem kara laika bērniem, kas dzīvoja mūspusē. Arī tiem, kas tagad no arhīviem nevar dabūt izziņas par ģimenes piespiedu izvešanu uz Vāciju 1944. gadā.

1944. gadā Liepājas apriņķa Ezeres pagasta "Stūros" dzīvoja Margrietas un Kārļa Stūru ģimene: vecākā meita Īda - Veronika, kas tika saukta par Vēru, ar vīru Alfrēdu Pērkonu, vidējā meita Olga - Otīlija, dēls Voldemārs - Arvīds, saukts par Voldi, un jaunākā meita Rēna (dienasgrāmatas autore). Publicējam viņas dienasgrāmatas fragmentus.