"Katrs bērns nāk ar savu laimi."

Pie IVETAS un JĀŅA MĒTERIEM un viņu trim bērniem TOMA, KRISTAS un REIŅA Jaunlutriņos ciemojos, kad visi tikko atgriezušies no svinīgā pasākuma skolā, kas veltīts māmiņām un ģimenei.

Labprāt svin svētkus

Vēl pēc dažām dienām - svētdien - noteikti tikšot svinēta arī Mātes diena. Tad visi pieci ies pie Ivetas mammas Mildas Driķes, kura dzīvo pārdesmit minūšu gājienā un pie kuras lielākoties notiek visas ģimenes svinības. "Izcepsim raušus, Toms sacerēs kādu apsveikuma dzejoli. Bet tas pagaidām ir noslēpums," saka Jānis. Un piebilst: "Sievasmāte ir zelts. Labāku cilvēku uz pasaules nezinu. Viņa mūs ļoti atbalsta."

Mēteru ģimenē labprāt svin svētkus. Gaidītas vienmēr ir dzimšanas dienas. Mīļākie esot Ziemassvētki, kurus nevar iedomāties bez Ziemassvētku vecīša. Krista uzreiz piebilst, lai neaizmirstot arī Lieldienas un olu krāsošanu. Bet Jāņi ir Toma ziņā, kas, tēta vārdiem sakot, ir šo svētku menedžers. Dēls pats izgatavojot speciālu programmu, sacer dziesmas.

Vecāki priecājas, ka bērni ir apdāvināti un labi mācās. Tikai ļoti žēl, ka nav iespēju viņus sūtīt mūzikas vai mākslas skolā Saldū. Ja pašiem būtu mašīna, varētu izvadāt. Arī sabiedriskais transports neiet tā, lai varētu izbraukāt. "Mums jau ļoti gribētos bērniem dot visu to labāko. Varbūt kādreiz izdosies pārcelties uz Saldu," viņi nezaudē cerību. "Skolā jau ir dažādi pulciņi, bērni tajos arī darbojas. Taču gribētos vēl kaut ko pamatīgāku."

Izglītība ir vissvarīgākā

Šogad būs 12 gadi, kopš Iveta ar Jāni apprecējās. Esot iepazinušies, kad Iveta vēl gājusi vidusskolā, bet Jānis strādājis vietējā kolhozā par mehanizatoru. "Mana mamma strādāja cūku fermā. Toreiz lopkopjiem organizēja daudz ekskursiju. Es braucu līdzi mammai. Tur bija arī Jānis, tā arī sapazināmies," atceras Iveta.

Abi nākuši no trīs bērnu ģimenes. Vaicāju - vai tāpēc arī pašiem ir trīs atvasītes? "Ja godīgi, sākumā domāju, ka mums būs divi bērni. Taču katrs bērns nāk ar savu laimi. Tāpēc mums ir divgadīgais Reinītis, ģimenes mīlulītis. Vienkārši - tā tam bija jābūt," saka Iveta.

Mazais brālītis viscītīgāk uzmana Kristu, jo māsa ir viņa lielā aukle. Tomu šobrīd vairāk interesē bumba, ritenis, dators, un šīm nodarbēm mazais brālis nav nekāds pateicīgais rotaļu biedrs. Vēl Tomam patīk dzīvnieki. Viņam ir pašam savs trusis Tinnijs, ko vinnējis pagasta sieviešu klubiņa "Ābele" rīkotajā konkursā par skaistāko Lieldienu olu. Trusis mīt pie vecāsmammas, bet tā saimnieks katru dienu dodas to apraudzīt.

Lai gan abiem lielākajiem bērniem līdz profesijas izvēlei vēl ir laika (viens mācās 5., otrs - 3. klasē), Iveta uzskata, ka svarīgākais ir iedot bērniem labu izglītību. Tāpēc jau tagad ar viņiem daudz tiek runāts par to, ka bez izglītības nekur tālāk dzīvē nevar tikt. Piemēri nav tālu jāmeklē. Pagastā ir diezgan daudz pusaudžu, kas beiguši tikai pamatskolu, un tā arī klīst apkārt bezdarbībā. Laiciņu pastrādā kādā gaterī, gadījuma darbus, un viss. "Tik traki jau nav, ka bērniem nevar nodrošināt vismaz vidējo izglītību. Vienkārši vecākiem pašiem ir jāgrib bērnus izskolot. Ja pašiem par to nav intereses, vienmēr atradīsies arī iemesls, kāpēc bērnu nevar sūtīt skolā," pārliecināta Iveta. Viņa novērojusi, ka tie, kas pēc pamatskolas nav turpinājuši mācīties, tagad to nevēlētos darīt arī tad, ja pēkšņi rastos nauda un citi nepieciešamie apstākļi viņu skološanai.

Varbūt tāpēc, ka Toma dzimšanas diena ir 18. novembrī, maziņš būdams, viņš gribējis kļūt par valsts prezidentu. Tagad gan vairs negribot. Ļoti patīk datori, bet pagaidām skolā to nav tik daudz, lai visi varētu ar tiem darboties, cik sirds vēlas. Krista saka: "Es gribētu kļūt par slavenu dziedātāju."

Bērnu domas, protams, vēl mainīsies, uzskata vecāki. Taču abi uzsver - "Gribam, lai bērni jau šodien saprastu, ka ne jau mums, ne vecmammai, skolotājai vai kādam citam vajag viņu labās atzīmes un zināšanas. Tas vajadzīgs viņiem pašiem." Iveta vēl piebilst: "Es ļoti negribētu, lai mani bērni zog un melo. To cenšos viņiem iemācīt. Mums ir norunāts - lai arī kas izdarīts, jāsaka taisnība. Un vēl viņiem saku - kaut redzat 100 latus mētājamies, nedrīkst ņemt. Svešu mantu mājās nedrīkst nest, lai cik vilinoši tas nebūtu." Viņa apzinās - lai kā arī gribētu, vecāki nespēj savus bērnus pasargāt no visa ļaunā - narkotikām, dzeršanas, sliktiem cilvēkiem. Taču par to var pārrunāt un tā netieši mācīt pašiem sevi sargāt. Ar to, ka bērnam kategoriski aizliegs kaut ko darīt, ka gribēs viņu iespējami ilgāk paturēt pie sevis, neko nepanāks.

Bez darba nav iztikšanas

Pagaidām vienīgais stabilais ģimenes ienākums ir vīra Jāņa alga un bērnu pabalsti. Jānis strādā a/s "Saldus mežrūpniecība" kokapstrādes cehā Saldū. "Man ir labs darbs, labs kolektīvs. Ne mirkli neesmu nožēlojis, ka atnācu uz šejieni," viņš saka. Vienīgais mīnuss ir tas, ka ar autobusu uz maiņu darbu nav iespējams izbraukāt, tāpēc viņš ir prom visu nedēļu. Šajā laikā mājas rūpes ir uz Ivetas pleciem.

Kad tētis nedēļas nogalē atbrauc mājās, mazais Reinītis no viņa neatkāpjas ne soli, tik ļoti ir noilgojies. Kādreiz Jānis strādājis "Kūrlandē", taču, tai pajūkot, nācies meklēt citu nodarbošanos, jo vismaz vienam ģimenē ir jābūt stabilam darbam un normālai algai. Ja ir vēlēšanās strādāt, darbu var atrast, viņš ir pārliecināts.

Iveta pagaidām dzīvo pa māju un audzina bērnus. "Ir jau apnicis, gribētos kaut ko darīt, bet pagaidām nav kur," viņa saka ar nelielu nožēlu. Taču tūlīt piebilst, ka nav zaudējusi cerības, ka Jaunlutriņos atvērs kafejnīcu un darbs varbūt atradīsies arī viņai. Pēc vidusskolas beigusi konditoru kursus, šo darbu arī labprāt strādātu. Cienājoties ar Ivetas cepto garšīgo kūku, nav šaubu, ka viņa ir laba konditore. "Ja man būtu daudz naudas, noteikti mācītos augstskolā," viņa saka. Pagaidām šāda doma jāatmet, taču viņa pieļauj, ka pēc gadiem kaut kas varētu arī mainīties, un mācīties jau nekad nav par vēlu.

Ģimenei daudz palīdz Ivetas mamma - ar produktiem, morālu atbalstu. Vecaimammai ir sava saimniecība, gotiņa, cūkas, vistas, pīles, kazas. Tāpēc brīvajā laikā visi iet palīgā. Bet Toms pērnvasar strādāja pagastā un nopelnīja sev brīvpusdienas. Ja pašvaldība šādu iespēju dos arī šovasar, ģimene būs priecīga.

Bērni ar lielu nepacietību gaida vasaru. Tad varēs iet pie vecmammas, kur sabrauks arī citi radu bērni. Būs zemeņu laiks, siena laiks. Nodarbošanās nekad netrūkst. Iespējams, kādu dienu izdosies visiem aizbraukt uz jūru. Vēl vasarā gaida liels darbs pašu dzīvoklī, kur nepieciešams pamatīgs remonts.