Kara laika atmiņas

Sākums "SZ" 9. 05.

13. oktobris. Pabeidzam ņemt kartupeļus. Palīdzēja kaimiņš Otilārs Andersons. Atvadoties viņš visiem paspieda roku un teica: "Uz redzēšanos!" Drīz vien leģionā krita.

17. oktobris. Briesmīgi šauj. Liekas, drīz krievi būs klāt. Vakarā tomēr paliek drusku klusāk.

19. oktobris. Jau otro nakti abas ar Olgu guļam vienā bunkurā, bet Žanis - otrā. Pēcpusdienā atbrauc bēgļi no Lietuvas - Egils ar savu saimi - 13 cilvēkiem un arī Alfrēds.

22. oktobris. Abas ar Olgu ejam uz Līkupēniem. Ar velosipēdiem baidāmies braukt - ka uz ceļa neatņem. Tur paveras postaža. Visa krejotava apgriezta otrādi un izdemolēta.

30. oktobris. Sākas īsta traģēdija - arī mums jādodas bēgļu gaitās. Vāci atkāpjas, un krievi nāk virsū. Arī "mūsu" vācieši aizbrauc. Atvadās no visiem sirsnīgi, sevišķi man žēl Šmita. Viņš caurmērā bija tas labākais. Kad sabrauca pilna sēta ar armijas vezumniekiem, kāds kareivis priekšnamā no aizdurves bija paķēris Alfrēda zābakus. Šmits ātri aptvēra notikušo. Pēc brīža zābaki jau bija nolikti atpakaļ. Lai Dieviņš palīdz viņam (-iem) un arī mums! Mēs ejam pretī savam postam, bet neviens neesam tik stipri, lai šīs mokas izbeigtu jau tepat. Tāpēc, Dievs, mēs Tevi lūdzam, izlej savu žēlastību pār mums un pacel sargādams savas svētās rokas pār mums visiem, kam jāuzsāk atkal pasaules gājēju gaitas! (Vecāki jau bija piedzīvojuši 1. pasaules karu, kas viņus bija izdzinis no Latvijas. Māsai Olgai negribēja dot Latvijas pilsonību, jo viņa bija piedzimusi Lietuvā 1916. gadā 27. oktobrī, kaut gan jau 1917. gada sākumā vecāki bija atgriezušies Latvijā. Viņai bija neatkarīgās Latvijas laika pase). Strādājam visu nakti. Naktī sabrauc vācieši.

31. oktobris. Gaidām pārbraucot atpakaļ ar mantām Alfrēdu un Žani. Jau vēls rīts, bet viņi vēl nebrauc. Ap pusdienas laiku pārbrauc Alfrēds un Vēra. Tajā pašā laikā ierodas vācieši un pavēl iet rakt tranšejas. Mēs atsakāmies - kaut gan mums dažādi piedraud. Beidzot vācieši arī piekāpjas, lūdz, lai iedod ēst, paēduši aizbrauc. Apmēram pulksten trijos izbraucam no mājām. Ķēdes suni Duksi palaižam vaļā, tas aizskrien neatskatīdamies. Mans mazais ganu sunītis Alis nekur nav redzams. Malkas šķūņa vidū karavīri sakūruši ugunskuru un pie tā sildās. Dodamies bēgļu gaitās uz Kursīšu pagasta "Skujām". Vezumam, ko velk Blesītis, par braucēju ir tēvs. Palīdzam viņam uzrāpties uz maisiem. Sirds paplašināšanās dēļ viņš pastāvīgi svīst un salst.

Viņam iet grūti, jo jau 76 gadi. Otro vezumu velk spēcīgais Juris, pie ilkss zirgam piesieta pusotrgadīgā ķēvīte Raita. Alfrēds iet blakus vezumam, grožus turēdams, un pielūko, ka kāda pauna nenokrīt. Govis piesietas pie ratiem. Mēs - mamma, Vēra, Olga un es - ar vicām viņas dzenam. Lai nu Dieviņš palīdz un pasargā, jo esam likteņa varā! Prombraucot iegriežamies Grīvaišu kapsētā atvadīties no savējiem. Reizē ar mums brauc "Lielšauļu" saimnieki Helēna un Salimons Rudzīši ar abiem bērniem Ritu un Ernestu un Salimona brālis Bernhards.

1. novembris. Pirmā diena jaunā vietā. Saimnieki laipni, bet kara gaitu sagrauzti. Redzēs, cik ilgi te varēs palikt, jo visur jau nāk iekšā vācieši. Pēkšņi pie mums ierodas Alis. Bet, tikko šaušana kļūst skaļāka, viņš kauc. Vācieši liek suni apklusināt. Ko iesākt? "Es viņu apklusināšu," saka kāds zaldāts un dodas uz šķūni, kur suns iebēdzis.

5. novembris. Vācieši liek izvākties no "Skujām". Ceļš visur kā elle. Braucot ārā, pār galvu svelpj lodes, un tuvu plīst granātas. Pie Bruzilu kapsētas ēdam pusdienu un ļaujam zirgiem atpūsties. Beidzot caur pazīšanos aizbraucam pie Straģa uz Kursīšu pagasta "Kļavām". Jāaizmirst laipnība, ko baudījām "Skujās". Šeit uz katra soļa jādzird pārmetumi un jāredz bargi skati. Divas naktis guļam stallī. Ir labi - esam zem jumta, un ir silts. Mums pieklīduši vairāki svešinieki. Maza auguma paresna sieviete ar bērnu - Jaunsproģe (esot komunista sieva) un garš, pajauns vīrietis Birznieks (esot dezertējis no leģiona).

7. novembris. Ar Bernhardu un Olgu aizejam līdz Grīvaišiem. Redzam, ka mājas vēl ir veselas. Vācieši brīdina, lai tālāk neejam, jo krievi apšauda. Naktī guļam šķūnī. Salst. Kūtī, kaut gan tur virca sūcas cauri salmiem, tomēr ir silti. Labi, ka vecajiem ļauj gulēt stallī. Ēst jāvāra ārā. Trauku maz. Ēdam pa vairākiem no viena šķīvja vai katla. Mamma pasniedz Žanim un Birzniekam kopīgu biezputras šķīvi. Žanis ar savu sen nemazgāto pirkstu pārvelk putru uz pusēm, smiedamies: "Ka tu mani neatēd!"

12. novembris. Katru svētdienu mainām dzīvesvietu. Tā arī šosvētdien žandarmi mūs sāk dzīt atkal uz priekšu. Galamērķi nezinām. Vakarā apstājamies Sātiņos. No turienes abas ar Olgu ejam uz "Zemzariem" pie Pumpuriem, bet Alma un Teodors Pumpuri kopā ar bērniem Mirdzu, Imantu un puisi Antonu Vanagu šorīt ir izdzīti. Mājās tikai kāda krieviete ar savām divām meitām un vācieši. Sliktā laika dēļ neejam vairs atpakaļ, bet pārguļam "Zemzaros".

---