Kara laika atmiņas

Sākums "SZ" 9.,14., maijā

17. novembris. Braucam uz Airīšu staciju, no kurienes mūs sūtīšot uz Liepāju. Airītēs ir uzlidojums, bet bez upuriem. Iepriekšējā uzlidojumā gan bijuši vairāki upuri. 18. novembrī vēl esam Airītēs, gribam iet ciemos pie Oskara Kalpaka, bet neiznāk laika. Vakarā garos vagonos kopā ar lopiem izbraucam no stacijas. Mūsu vagonā ir divi žandarmi. Nonākot Skrundā, no mums šķiras Žanis Rutkauskis, jo viņš vēl grib palikt Latvijā un pie pirmās izdevības tikt uz savu Lietuvu. Tēvs viņam atdod savu kažoku. Diemžēl pēc kara dzirdēju, ka Žanis nošauts pie Skrundas meža.

19. novembris. Iebraucam Liepājā. Notiekošais radījis tādu sasprindzinājumu, ka nevaru parakstīt. Savus lopus vairs neredzam. Jaunliepājā ir vieta, kur mūs reģistrē. Tēvam izdod zīmīti un saka, ka pret to Vācijā varēšot saņemt atlīdzību par lopiem un visu citu, kas tur paliek, t. i. - ko nevaram panest uz muguras un rokās. Tas papīrītis bija "priekš kaķiem". Vācijā nebija, kam to rādīt. Gara acīm redzu mūs - baru cilvēku, kas, ar kulēm un pakām apkrāvušies, lēni velkas pa kanāla tiltu uz Vecliepāju. Vēra palīdz Alfrēdam stiept šujmašīnu (svainis bija drēbnieks). Tēvs nekā smaga nevarēja panest, toties skaļi lād laupītājus.

29. novembris. Atkal viens vakars Liepājā. Dzīvojam bēgļu birojā Kūrmājas prospektā 16. Šajā mājā arī īsti iepazīstu latviešus. Mūsu latvju karavīri teica: "Ko tur runāt par mūsu meitenēm, tās vairs nav priekš mums." Jājautā, kādi tad ir izcili latvju karavīri? Tie, kas kārtīgām latvju meitenēm liek no sevis novērsties? Par to es pārliecinos. Kādu vakaru ar Mirdzu P. tikām "uzvilktas" augšā pie karavīriem. Arī nākamā vakarā mūs aicināja, bet Mirdzas vecāki savai meitai neuzticas, tāpēc es sacīju, lai viņi paši lūdz mūsu vecākiem atļauju. Tad latviešu karavīri mums uzgriež muguru un atrod sev meitenes, kurām nav jāklausa nekādiem aizrādījumiem. Viņi mūs vairs nepazīst. Tas patiesi sāpīgi.

Šodien strādājam Tautas palīdzībā - reģistrējam izbraukušos.

1. decembris. Vakarā atstājam dzimteni, jo kuģis "Drechtdich" dodas ceļā. Uz klāja stāvošie dzied "Dievs, svētī Latviju!" Kuģis ir milzīgs. Visu dienu uz tā kāpj cilvēki, uzlādē mašīnas, kastes, zirgus, govis... Mūsu vietas kaut kur dziļi lejā - starp dažādām pakām. Izdala glābšanas vestes, jo, tuvojoties krievu zemūdenēm, kāds kuģis netālu no mums esot torpedēts.

2. decembris. Iebraucam Vācijā - bijušajā Polijas ostā Gotenhafenā (Grabau). Vakarā mūs aizved uz bēgļu barakām. Tur, kur dzīvo latvieši vien, vēl var iztikt, bet tur, kur arī krievi, lietuvieši vai poļi, - īsta cūcība. Barakās satieku Vecbrāļus. Uniformās tērpti cilvēki staigā pa barakām un aicina 18 - 20-gadīgos stāties vācu pretgaisa spēkos, sola apģērbu, labu uzturu un iepriekšējas apmācības. Daži aiziet. 6. decembrī mūs iesēdina vilcienā un ved uz Rosenbergu. Braucam un vērojam dabas skatus. Nejauki sāp galva.

8. decembris. Pagaidu pietura "Rosenbergas caurejošais lēģeris". No rīta izņemam kartiņas un pēc tam izvietojamies barakās. Vairākas sievietes aizsauc uz virtuvi mizot kartupeļus. Iekšā mūs ielaiž garām sardzei, tāpat jānāk ārā, paplātot rokas, lai sargzaldāts redz, ka neko neiznesam. Izbīlis liels, kad kādai sievietei tieši pretim sargam bikšu gumija neiztur un uz grīdas izkrīt daži kartupeļi. Sargs paceļ galvu, it kā troksnis nāktu no griestiem.

Nākamajā dienā laiks paiet, runājot par atutošanu pirtī. Apkalpojošais personāls - tikai vīrieši, pie tam jauni. Mūsu utainās drēbes sabāž krāsnīs. Sargzaldāti staigā pa mazgāšanās telpu, it kā krānus pārbaudīdami, un ņirgājas par sievietēm: "Drei Tage Monat" (trīs dienas mēnesī).

23. decembris. Ar mazā Ziga gādību tiekam ārā no "aploka". Šodien apsardzē "līblings" - tā esam iesaukuši vācu karavīru, kurš savas dežūras laikā reizēm ienāk barakā, sveicinādams: "Guten Tag, meine Lieblinge!" (labdien, mani mīlīši!) Zigis nāk līdzi, ejam uz mežu pēc Ziemassvētku eglītes. Šur tur ceļmalā redzam svētbildes un krustus, kas liecina, ka šajā apkārtnē dzīvo katoļticīgie.

24. decembris. Vakarā 5. baraka mūs uzaicina uz eglīti. Vakars aizrit jauki. Dziedam. Ejam rotaļās. Atnākot no kaimiņu barakas, redzam - uz galda jau appušķota eglīte un uz baltā galdauta tai blakus Latvijas karogs. Tā priekšā mēs ar Mirdzu noskaitām Tēvreizi.

Pirmajā Ziemassvētku dienā mēs ar Rudzīti gribam tikt uz baznīcu, bet sargi mums pasaka, ka arī barakās varot Dievu lūgt.

Šovakar mēs sataisām īstu "jarmāžu". Ar Rudzīti sākam mūsu istabā dejot, piebiedrojas arī Mirdza un Mangaļa kundze, pārģērbušies četratā aizejam uz 5. baraku. Ak, pasaulīt, to ņemšanos! Beidzot es pat pārskaišos, jo mani nešus pārnes pāri sētai.

29. decembris. No rīta kopā ar Dzidru Zariņu aizejam uz pilsētu - dabūjam aptiekā dažas zāles un kādā veikalā asinsdesas. Mūs šodien piereģistrē un paziņo, ka rīt pulksten 7 būs jābrauc tālāk. 30. decembrī esam Varthenavā. Vakarā barakās katram izdod vienu deķi, šķīvi, karoti un krūzīti, kā arī gultas maisu un ķiseni. No šīs vietas redzami Karpatu kalni. Ar uzturu pagaidām labāk nekā Rosenbergā. 3. janvārī būšot jāsāk strādāt fabrikā.