"Kamēr vien varēšu, visu laiku veltīšu kalpošanai."

Otrdiena, 21. maijs., 2002 Agrita Maniņa

Previous Next

Saldus baptistu draudzē šogad jauns sludinātājs - ANDRIS JŪRMALIS. Viņš kalpot sācis draudzē un baznīcā, kurā kādreiz mācītājs bija viņa vecaistēvs.

Dzīvei baznīcā - laba noskaņa

Kad tiekamies, Andris Jūrmalis izrāda dievnamu. Gandrīz katrs mācītājs, kas šeit strādājis, aiz sevis esot ko atstājis. Viens pagatavojis solus korim, otrs - sētiņu starp kori un draudzes sēdvietām, vēl kāds ir aiztaisījis balkonu virs ieejas durvīm, un nu pa to vairs nevar apiet apkārt virs sēdošo galvām. Vēl daudz kur roka būtu jāpieliek, jo vecajā dievnamā aizvien ir kas atjaunojams, nomaināms, papildināms, remontējams. Nākamgad ēkai apritēs 120 gadu.

Šeit pat sludinātājs arī mīt, tāpēc uz mēles jautājums, kā tas ir - dzīvot baznīcā? "Mazliet dīvainas izjūtas - tāpēc, ka šeit ir vecātēva pirmā draudze. Viņš šurp brauca no Rudbāržiem. Vecās fotogrāfijas vēl glabā to laiku, kad viņš staigāja pa tām pašām vietām, kur šodien es. Kaut kas savāds šajā dzīvošanā ir, bet ir arī daudz priekšrocību. Es varu netraucēts no rītiem viens baznīcā skaļi pielūgt un slavēt. Ir citur neesoša noskaņa."

No muzikālas dzimtas

Andris Jūrmalis ir no dziedošās Jūrmaļu dzimtas, kuras koris uzstājies arī Saldū. Viņš stāsta: "Manai vecaimātei ir pieci bērni, un katram - atkal pieci bērni. Tā kopā sanākam liels pulks radinieku, kas labprāt muzicē. Ne visi bērni ir mācījušies mūzikas skolā, bet vairums gan. Baptistu baznīcā ir ierasts muzicēt, un, atceros, jau kopš bērnības mums, bērniem, ir bijis kas jādara. Trīcošām sirdīm dziedājām vai spēlējām, vai skaitījām dzejolīšus. Tagad varbūt šī tradīcija sāk noplakt, bet Ziemassvētkos, Lieldienās un citos svētkos aizvien vēl ir. Dziesma dievkalpojumā, tas ir labs veids, kā cilvēki var ne tikai atnākt un skatīties dievkalpojumu, bet arī paši piedalīties Dieva pagodināšanā un slavēšanā. Paši var kalpot. Dziesma padara krāšņu visu dievkalpojumu. Saka arī, ka baptistiem ir visskaistākās bēres - vienmēr būs kāds koris vai mūziķi, un atvadām no cilvēka nav tikai skumju, bet arī svinīguma noskaņa. Jo nāve ir arī jauns sākums."

Tagad nemaz tik bieži neiznāk aizbraukt pie savējiem, bet mājas velkot. Piezvana vecāki, piezvana māsas... Viņas arī palīdz muzicēt dievkalpojumos. Ja aizņemts viens, tad sarunā ar citu radinieku vai paziņu, bet ik dievkalpojumā kāds ierodas un muzicē kopā ar Saldus draudzi.

Savā dzimtā Andris Jūrmalis ir trešais garīdznieks - mācītājs bija gan viņa vectēvs, gan vecvectēvs. Tagad četri gadi Andrim Jūrmalim ir pārbaudes laiks, bet pēc otrās ordinēšanas viņš kļūs par mācītāju. Sludinātāja un mācītāja pienākumi gan neatšķiroties ne ar ko.

Pirmie kontakti

Kuldīgā viss bijis pierasts un pazīstams kopš bērnības, ik uz soļa ielās atskan paziņu sveicieni. Saldū sākumā - nepazīstamas sejas, neiepazīta pati pilsēta. Tagad gan situācija strauji mainoties, un jau pazīstami daudzi saldenieki - draudzes cilvēki, kaimiņos esošā Sarkanā Krusta darbinieki, arī Saldus mācītāji, pilsētas dome. Draudzei jākārto Zemesgrāmata, tā ka iepazīti arī iestāžu darbinieki.

Cilvēcīgas attiecības - tas Andrim Jūrmalim liekas svarīgi. Visnozīmīgākās ir attiecības draudzē. Patlaban dievkalpojumos nāk ap 40 cilvēku, un varot nomanīt, ka viņi sarosījušies. Ir saprotama interese - ko jaunais sludinātājs nesīs sev līdzi? Nenoliedzami draudzes gans ļoti ietekmē draudzi - ja viņš ir augošs, arī cilvēki veidojas reizē ar viņu.

"Šī man ir pirmā draudze, un es cilvēkiem saku: viņi būs tie, kas redzēs manas kļūdas un pirmās muļķības, un tādas neizbēgami iesācējam ir. Bet pagaidām Dievs dod gudrību gan kārtot saimnieciskos jautājumus, gan tos, kas vērsti uz draudzi."

Ieceres

"Vispirms vēlos," - saka Andris Jūrmalis, "lai draudze ir veselīga un augoša. Gribu ap sevi pulcēt jauniešus, arī citus aktīvus cilvēkus - lai līdzētu Saldum ne tikai veidoties garīgi, bet palīdzētu sakārtot pilsētu un dzīvotu pilsētniekiem līdzi. Varbūt kopīgiem spēkiem varam labiekārtot parku pie pamatskolas (bijušo pilsētas dārzu - A. M.)? Kamēr vien varēšu, algotu darbu nestrādāšu, bet visu laiku veltīšu draudzei un kapošanai."

Esot svarīgi, lai Saldū mācītāji būtu sadraudzībā. Nav nepieciešama pārspīlēta vienotība un ka draudzēm ir jāvienojas. Šobrīd nozīmīgāk - katrai draudzei pašai vispirms savienoties mīlestībā. Un kristiešiem vienam otru pazīt. Ticīgi cilvēki lūdz par atmodu - lai cilvēki atgriežas draudzēs, lai iet baznīcās. Bet - kas notiks, ja Dievs šodien vai rīt dos atmodu? Vai baznīcas ir gatavas pieņemt cilvēkus? Vai kristieši ir tiktāl izauguši, ka var sākt palīdzēt? Ja tā nav, vispims būtu jālūdz par atmodām pašās draudzēs. Jo galvenais, uzskata Andris Jūrmalis, ir atmoda sirdīs.

Viņš pats rada iespaidu, ka tas ir vienkārši - būt ar labām domām un gaišu attieksmi pret otru. "Vienmēr jau tā nav," - skan iebilde, "jo, risinot sadzīves jautājumus, katrreiz priecīgs nevari būt. Bet ar cilvēkiem cenšos - jo tas grūtums, kas manī, nav jādod citiem. Man ir arī labais, ko dot. Kāds cilvēks ir, tas atkarīgs no viņa paša. Domāju, kristiešiem ir, par ko priecāties."

Citi raksti sadaļā: Sabiedrība

Šī tīmekļa vietne izmanto sīkdatnes

Mūsu tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes, lai nodrošinātu un uzlabotu tīmekļa vietnes darbību, sniegtu vietnes apmeklētājiem pielāgotu informāciju par mūsu produktiem un pakalpojumiem, analizētu vietnes apmeklējumu. Lietotājam jebkurā brīdī ir iespēja piekrist, atteikties vai mainīt savu piekrišanu. Vairāk informācijas par izmantotajām sīkdatnēm skatīt sīkdatņu izmantošanas noteikumos.

Lasīt vairāk