Neaizmirstulīte

"Neaizmirsti mani," teica dāņu skolotājs, man pasniegdams mazo gaišzilo ziediņu.

Arī vācu un angļu valodā neaizmirstulīte nozīmē - neaizmirsti mani. Tas ir tik mīļi - gaišzilās ziedlapiņas ar mazu dzeltenu actiņu vidū.

Šopavasar īsts neaizmirstulīšu laiks - tās zied pļavās, grāvjos, meža ceļos, zālājos, lauku sētās un dārzos. Zied un priecē mūs. Un mēs kā izslāpuši tveram zilo ziediņu skaistumu.

Pie skolas kāds grib šo neaizmirstulīšu lauku (zālāju!) nopļaut. To nedrīkst pieļaut! Jaunās skolotājas lūdzas, pārliecina zālāju pļāvēju - tas taču tāds skaistums! Vīrieša cilvēkam laikam gan to pagrūti izprast, bet zālājs tiek atstāts nenopļauts....

Otrdienas rītā manai kolēģītei mirdz acis: "Zini, mēs neaizmirstulītes nosargājām!"

Mans prieks ir divkāršs - par neaizmirstulītēm un savām jaukajām kolēģēm.

Izeju skolas dārzā - tādas gaišas debesis, gaišzils neaizmirstulīšu lauks un gaiši cilvēki mazajā lauku skoliņā.

Neaizmirstuļu zinātniskais (latīniskais) nosaukums ir Myosotis. Skarblapju dzimtas ģints, kurā ir 80 sugu. Sastopamas Eirāzijas mērenajā joslā, Ziemeļāfrikā, Dienvidamerikas tropos, Austrālijā, Jaunzēlandē.

Latvijā savvaļā konstatētas astoņas sugas - parastākās - purva, meža, tīruma jeb lauku neaizmirstule.

Sīkziedu un pakalnu neaizmirstules ir aizsargājamas. Ļoti reta ir raibā neaizmirstule, kas aug smilšainās vietās. Ziedēšanas sākumā ziedi tai iedzelteni, vēlāk tumšzili.

Latvijā kā krāšņumaugus audzē purva un Alpu neaizmirstuli.