Par Latviju

"Latvija varētu būt ļoti skaista, ja tiktu saudzēta un kopta. Bet šobrīd tā atgādina sievieti, kas nerūpējas par savu ārieni," - skumji sacīja kāds daudzas pasaules zemes redzējis cilvēks.

Kam būtu par to jādomā? Nesakiet, ka visa vaina uzveļama valdībai, - jo nedod, nepiešķir, nemaksā, neatļauj vai, gluži pretēji, neaizliedz. Mēs, savas zemes apsaimniekotāji, bieži vien izvēlamies nevis no sirds saudzēt vai uzlabot, bet izmantojam dabu, lai nopelnītu. Un rezultāts?

Man ir kāda mīļa vieta Zirņu pagastā, kur no Rīgas - Liepājas šosejas nogriežas ceļš uz Lutriņiem. Tur abpus šosejai ir mežs. Un vienā pusē biezi saauguši lapkoki. Rudeņos, kad tie pakāpeniski krāsojas, viens no otra pārņemdami saules prieku un veidodami milzīgu sarkani oranžu sienu, tad te ir kā mazajā Siguldā. Reizēm pat bez iemesla esmu šurp braukusi - lai to izbaudītu un līdzi aizvestu sajūsmu.

Man aizrāvās elpa, kad šai vietai blakus šopavasar ieraudzīju kailcirti. Neticami, ka varētu tikt apdraudēti arī ceļmalas koki! Ja tā, tad... tad es... Jā, ko tad es varētu apturēt? Un kāpēc? Tāpēc, ka skaisti? Naivāka aizlieguma laikam nevarētu būt. Skaidrs, ka viss notiek likumīgi un "papīri" ir kārtībā.

Tikai - varbūt tad, kad kārtējā mazā upīte nespēj vien saražot naudu elektrostacijas īpašniekiem; kad sausuma periodos starp tās akmeņiem, glābiņu meklēdamas, sitas meža vimbas; kad grasās nocirst Priedulas priedes... varbūt jārīko vietējie referendumi? Tāpēc, ka skaisti.

Agrita Maniņa