Pa taku gar Cieceri un Paksīti

Takai, kas vijas augšup un lejup gar Cieceres un tās pietekas Paksītes krastiem, ir apslēpts burvestības spēks. Un tas tādēļ, ka cilvēka roka te centusies saglabāt iespējami vairāk pirmatnības.

Mācību takas izveidotas vai katrā rajona mežniecībā. Šī Sesiles mežniecībā vairāk domāta atpūtai. Mežzine Māra Bimšteina un viņas palīgi izvēlējušies patiešām skaistu vietu. Tas bijis iespējams ar īpašnieka - zemnieku saimniecības "Pavāri" saimnieka - Kārļa Brieža atļauju.

Takas kopgarums nav liels - tikai 1,5 - 2 kilometri, taču redzīgam un dabasjūtīgam vērotājam te atklājas daudz interesanta. Mežniecības darbinieks Jānis Romanovskis izveidojis tiltiņus, lai staigātājam vieglāk pārkļūt slīkšņainākām graviņām. Ir 13 tā saucamie pieturas punkti, kuros var piestāt - atpūsties, pavērot stāvos Cieceres krastus un lejā tekošo Cieceri, gabaliņu tālāk - Paksīti. Jūties gluži vai kā Siguldā! Ej, un abpus taciņai zied dzeltenās panātres, zaļo kaņepeņu klājiens, sīkās balstiņās uzrunā baltās septiņstarītes. Žēl, bet zilās un baltās vizbulītes jau noziedējušas. Pacel galvu un, saulē acis piemiedzot, pavēro, kā augšup vijas apinis. Čūskogas noziedējušas un rieš indīgus bumbulīšus.

Te ir arī pūču un apogu vietas. Apogam šopavasar izgatavots speciāls būris (Jāņa Zommera konstrukcija!).

Pakrastē redzami daudzi kopā saauguši koki. "Laulības" noslēdzis bērzs ar egli, ir arī citi koki, kuri savijušies ciešā apkampienā. Dabas pētniece Zigrīda Jansone stāsta - tā esot zīme, ka šeit laba aura.

Pie upes šaudās zivju dzenītis, pusdienas meklēdams. Bet kas tad tas? Binoklī paskatoties, redzam, ka pa upi netālu peld lielā gaura ar saviem mazajiem gaurēniem.

Beidzot esam pie Pavāru atseguma. Šeit stāvkrasts atsedz visdažādākos iežus, kas veidojušies gadu tūkstošos. Smiltis ar spožu vizlas mirgu izskatās kā sīkiem dimantiņiem piebārstītas. Paberžam plaukstā saulē sakarsuša sarkanā māla drupačas. Zigrīda saka, ka pirms pārdesmit miljoniem gadu te esot dzīvojuši bruņneši, pētniekiem pirms daudziem gadiem pat esot izdevies atrast pa kādai šī senā dzīvnieka bruņu "zvīņai". Mums gan, pa nogāzi parakņājoties, netrāpās ne fosīlijas, ne zelts. Māra Bimšteina stāsta, ka, paejot tālāk, varot nonākt Silu un Bendeļu pilskalnu vietās.

Taču ne jau ko pētīt bijām nākuši - vien izstaigāt šo pirmatnējo smaržu un skaistuma valstību, paklausīties putnu dziesmās. Un dažādos rakursos paraudzīties uz Cieceri un Paksīti, kas gan teju teju līdzās, gan, pakāpjoties kraujā, paliek mums pie kājām, ļaujot skatienam aizklīst caur lapotni un ieraudzīt nolīkuša koka šūpoles pār ūdeni, saulē sasilušu akmeni...