"Tagad varu darīt to, kas man patīk."
"Skolas muzejs ir mans sirdsdarbs, kam tagad, kopš vairs oficiāli nestrādāju, varu veltīt visu savu laiku," saka bijusī Gaiķu pamatskolas ilggadējā direktore HERMĪNE EDELMANE.
Klausos viņas raitajā un aizrautīgajā stāstījumā, skatos daudzās mapītes un albumus un domāju - tas taču ir grandiozs darbs, kuru nevar izdarīt ne dažās stundās, ne dienās un nedēļās, pat mēnešos. Vaicāju Hermīnes kundzei, vai viņai iznāk laika arī gulēt, jo ir iespaids, ka pie dokumentu kalniem viņa pavada dienu un nakti. Viņa smejot atbild, ka iznākot gan gulēšanai, gan arī vēl citiem vaļaspriekiem.
Skolā pagājis viss H. Edelmanes darba mūžs - kopumā 46 gadi. No 1971. līdz 1998. gadam - Gaiķu pamatskolas direktores amatā. Pēc tam vēl kādu laiciņu viņa mācījusi vēsturi. Nu jau gadu oficiāli nestrādā, taču ierastais ceļš uz skolu tiek mērots vai ik dienu, jo te ir tik daudz darāmā. "Parasti jau jaunajiem direktoriem ne īpaši patīk, ka vecie nāk uz skolu. Paldies Dzintrai (skolas tagadējā direktore Dz. Allere - S.K.), ka viņa atļauj te nākt un darīt to, kas man patīk," savu apmierinājumu neslēpj H. Edelmane.
Pirmā sirdslieta - muzejs
"Kad vēl strādāju par direktori, man ļoti gribējās, lai skolā būtu kāds stūrītis, kur jebkurā laikā var ienākt un uzzināt, kas Gaiķos noticis. Kopš aizgāju pensijā, uzņēmos tādu kā šefību par skolas muzeju.
Bet muzeja atvēršana bija 1979. gada 1. septembrī. Vispirms sāku ar skolas vēsturi. Pirmie materiāli bija balstīti uz cilvēku atmiņu stāstījumiem, protams, ne īpaši droši. Tad meklēju arhīvos. Esmu savākusi materiālus par skolotājiem (ne simtprocentīgi, bet 95% droši), kas strādājuši Gaiķos no 1853. gada līdz mūsdienām. Rakstījām arī pionieru organizācijas un komjaunatnes vēsturi. Mums ir materiāli par Gaiķu skolas tagadējiem skolotājiem un tiem, kas strādājuši pie mums. Par skolas absolventiem, par mūsu absolventiem, kuri strādā par skolotājiem.
Otra tēma bija kolhoza vēsture. Kad es atnācu uz Gaiķiem, man ar kolhozu bija liela darīšana.
Pēc tam pārgāju vēl uz citām tēmām. Izpētījām Gaiķu pagasta iedzīvotāju likteņus. Mums ir savākti materiāli par izsūtītajiem 1941., 1949. gadā. Ar bērniem apciemojām visus, kas dzīvo Gaiķu pagastā.
Pētījām arhitektūras pieminekli - Gaiķu baznīcu, savas kapsētas. Vēl arī muižas. Gaiķos par tām nekas nav saglabājies, bija jāsāk no baltas lapas. Aizūtīju pieprasījumu uz arhīvu, viņi atbildēja - ja grib kaut ko sīkāk, jābrauc pašiem, jāpēta. Toreiz nobaidījos, jo domāju, ka viss būs vācu valodā, tāpēc tālāk neturpināju.
Kad likvidēja kolhozu, sākām pētīt pagasta zemnieku saimniecības. Kopā ar vienu savu skolnieci esam uzrakstījušas kapitālu darbu. Esam arī ciemojušies pie 1998. gada konkursa "Sējējs" uzvarētāja Ulda Jurča.
Pēdējos gados, bet šogad - īpaši, esmu nolēmusi kapitāli izpētīt Gaiķu pagasta veidošanos un pārvaldi visādos laika posmos līdz mūsdienām. Tas ir ļoti ietilpīgs un pamatīgs darbs, ko tikai uz atmiņām nevar balstīt. Cik es cilvēkus aptaujāju, ziņas ne īpaši sakrīt. Tāpēc šogad jau esmu bijusi Tukuma arhīvā un Saldus arhīvā. Bet šis tas vēl jānoskaidro, tāpēc aizsūtīju vēstuli uz lielo arhīvu Rīgā. Viņi man laipni atbildēja, ka tas prasa ļoti lielu darbu, viņi nevarot uzņemties. Ar pagasta priekšnieci, kam arī interesē šis jautājums, brauksim uz Rīgu pētīt to, kas mums vēl nav zināms. Tad varēšu visu aprakstīt. Ja Dievs dotu spēku un veselību, es varētu par Gaiķiem uzrakstīt veselu grāmatu.
Vēl viena tēma, kam šogad esmu veltījusi daudz uzmanības, - kultūras un sabiedriskie darbinieki. Gaiķu pagasts nav īpašu bagāts ar tādiem cilvēkiem. Bet mēs lepojamies ar savu novadnieku diriģentu Kārli Kreicbergu, kam šeit ir dzimtās mājas. Viņš ir ļoti atsaucīgs cilvēks, mēs jau esam divreiz tikušies, un materiālu man ir daudz. Lai līdz septembrim tos apkopotu, visa vasara aizies."
Konkursi un gadagrāmata
"Es joprojām organizēju skolas bērniem dažādus konkursus. Man tas patīk, un man ir pietiekami laika, lai izgudrotu jautājumus, izlasītu un novērtētu darbus, kas ir ļoti interesanti un kuru tapšanā palīdz arī vecāki. Lai bērnus ieinteresētu, man palīdz arī skola, kas sagādājusi tiešām vērtīgas balvas konkursu uzvarētājiem.
Šogad, piemēram, bija konkurss mazākajiem skolēniem par sēnēm. Bija konkurss par Andreju Pumpuru, Aleksandru Čaku. Annai Brigaderei veltītajā konkursā papildus jautājumiem katrai klasei bija jāiestudē ainiņa no viņas darbiem. Konkursā "Iepazīsim savas dzimtenes vēsturi" bija pašam dzejā vai prozā jāizdomā veltījums dzimtenei. Vēl bija konkurss zinošākajiem politikā, par sportu.
Jau vairākus gadus rakstu arī skolas gadagrāmatu. Te gan aprakstos, gan fotogrāfijās ir viss par notikumiem skolā - mācībām, ārpusklases pasākumiem, konkursiem, svētkiem. Par to, kādi skolotāji mācību gadā strādājuši, uz kurieni aiziet mūsu absolventi. Skolotāji pašķirsta gadagrāmatu un saka: "Labi, ka ir, kur paskatīties!" Jo notikumu ir tik daudz, un tie ļoti ātri aizmirstas."
Citi vaļasprieki
"Kādreiz mēs daudz braucām ekskursijās, pārsvarā - Austrumu virzienā. Tie bija vērtīgi braucieni. Maskava, Aizkarpati, Lietuva, Igaunija... Rietumu virzienā esmu bijusi Vācijā un Čehijā. Ceļot man patīk.
Otra aizraušanās ir teātris. Cik vien varu, braucu uz izrādēm. Ja tās būtu pieejamas biežāk, laikam visvairāk laika man aizietu teātros.
Lasu grāmatas, īpaši patīk par sadzīviskām tēmām un cilvēku likteņiem. Arī televizoru savu reizi paskatos. "Panorāma" ir obligāta. Man patīk žurnālista Jāņa Dombura raidījumi. Kaut gan daudzi smīkņā, bet "Hameleonu rotaļas" arī skatos. Pasūtu avīzes un žurnālus.
Man ir 2 bērni un 5 mazbērni. Meita dzīvo Remtē, dēls - Saldū, tāpēc mēs gandrīz katru nedēļu tiekamies. Kā gan varu nesekot līdzi savu mazbērnu veiksmēm un neveiksmēm! Mēs labi saprotamies.
Tā kā vīram patīk auto un motokross, viņam arī vēl braucu līdzi. Vasaras periodā jāparūpējas par mazdārziņu.
Man pagaidām nav laika sēdēt mājās un domāt, cik grūti laiki pensionāriem. Nav nevienas dienas, kad liekas - šodien man galīgi nav, ko darīt. Pašreiz tiešām jūtos labi - tāpēc, ka man ir kolektīvs, kur es apgrozos; ka man ir, ko darīt; ka ar bijušajiem kolēģiem ir labas attiecības. Ja es neko nedarītu, man būtu garlaicīgi."
Citi raksti sadaļā: Sabiedrība
- Zirgu dienests pēc kara 21.04.2026
- Mūžībā aizgājuši 21.04.2026
- Laulības un bērni 21.04.2026
- Diskutē par migrāciju un demogrāfiju 21.04.2026
- Par vēsturisko atmiņu un cilvēka dabu 17.04.2026
- Pētniece: jo grūtāka dzīve, jo sirsnīgāk joko 17.04.2026
- Sešdesmit gadu vecumā restartēja savu dzīvi 17.04.2026
- Vija Vētra: “Esiet kā bērni, nepieaudziet!” 17.04.2026
- Smilšu kastes pārtop zirņu dobēs 14.04.2026
- Pirmo reizi — no A līdz Z 10.04.2026 01:00
- Likums sargā seniorus no vardarbīgiem pēcnācējiem 10.04.2026
- Jānis Rukšāns — ziedu Maestro 10.04.2026
- Saldū nodzīvotas dzīves vitrāža 10.04.2026
- Rītdiena un parītdiena — pie amatu meistariem 10.04.2026
- Ergoterapeite netipiskā darba vietā — skolā 07.04.2026
- Avīze šajā nedēļā rakstīja 07.04.2026
- Radījušas mājīgu namu lūgšanām 31.03.2026 08:19
- Ne jau mistiska Brisele ko tādu izdomājusi 31.03.2026 08:19
- Avīze šajā nedēļā rakstīja 31.03.2026 08:19
- Par mammām, kas ir puse cilvēces 27.03.2026
- Augu barības vielas jānoķer, pirms tās nokļuvušas jūrā 27.03.2026
- Vismazākā un visplēsīgākā pūce. Tas ir apodziņš. 24.03.2026
- Veci meži — apodziņa mājas 24.03.2026
- Tuk, tuk! Kas te dzīvo? 24.03.2026
- Saldus pēc kara 24.03.2026
- Ko Latvija runā pasaulē 24.03.2026
- Avīze šajā nedēļā rakstīja 24.03.2026
- Aktualizē ādas sēnīšu riskus 24.03.2026
- Saldus pēc kara 20.03.2026
- Mūžībā aizgājuši 20.03.2026
