Kas cietis, tas izprot īstas grūtības

Kursīšnieks VOLDEMĀRS GRĪNS netika represēts un izsūtīts tieši 1941. gada 14. jūnijā. Viņam bija citāds liktenis. Daudzkārt un daudzi, īpaši ārzemēs, tagad nesaprot vai izliekas nesaprotam, ka latvieši, kas cīnījās vācu armijā, nav fašisti.

Daudzi no viņiem, kurus ar varu piespieda cīnīties svešu armiju sastāvā, par to dabūja izciest mokas speciālās nometnēs Padomju Savienībā. Jo, lūk, bija cīnījušies pret uzvarētāju armiju. Tātad bija padomju tautas ienaidnieki.

Ganiņš - kopš 8 gadu vecuma

Voldemārs Grīns dzimis Ezerē. Bērnība viņam nav bijusi īpaši saulaina. "Kad nomira tēvs, man bija astoņi gadi," stāsta Voldemārs. "Un māte mani aizveda uz Kursīšiem pie saimnieka ganīt lopus. Saimnieks jau nebija slikts, bet dzīve pie viņa - visai bēdīga. Jaunsaimnieks, kura lauki atradās pazemā vietā. Meliorācijas tajā laikā nebija, laukus šķērsoja grāvji. Man bija trīs slejiņas, pa kurām jāizgana četras slaucamas govis un divas vaļinieces. Abās pusēs tām auga labība. Viena govs tā vien manījās pāri grāvim labībā. Tā ka noskraidīties man iznāca visu dienu. Saimnieks svētdienās gan mani palaida uz mājām, tās bija patālu. Gāju kājām.

Savukārt cits saimnieks, pie kura strādāju, bija dūšīgs dzērājs. Viņam bija sešas govis un četri zirgi. Vienreiz viņš sariktējās braukt uz Saldu pārdot vienu zirgu. Iejūdza ratos, bet pārdodamo piesēja ratpakaļā. Pārradās tikai trešajā dienā - ar kājām. Abus zirgus bija Saldū nodzēris. Viņš dzīvoja kopā ar vecu māti. Vienīgais ēdiens, ko šajās mājās vārīja, bija šķidrāka vai biezāka rudzu putra."

Dezertieri un lēģeris Tulā

Kad ienāca vācieši, Voldemāru iesauca vācu armijā. Tur gan viņam ilgāk par apmācību laiku Paplakā neesot iznācis būt. Pat nevienā kaujā neesot piedalījies. Abi ar draugu Ēriku no Ezeres nolēmuši bēgt, jo uzzinājuši, ka tikšot sūtīti karot uz Volhovu, "kur gāja īsta elle vaļā". "Tas bija riskants gājiens. Mēs dzīvojām kazarmās, un, lai aizbēgtu, bija jāiet garām pastiprinātiem posteņiem. Ar lielu līkumu, pa mežu. Naktī. Mums laimējās. Taču uz neilgu laiku.

1944. gadā Voldemārs nonāca 9. lēģerī Tulā, kur bija līdz pat 1946. gadam.

"Pirmkārt, ceļš uz turieni bija bezgala garš. Mums neviens neteica, uz kurieni tiekam vesti," atceras sirmais vīrs. "No sākuma bija šausmīgi. Tas nebija darbs, ko mums lika darīt, bet bezjēdzīga akmeņu pārstumšana no vienas vietas uz otru. Nezinu, kā, bet man dzīvē nereti laimējies. Lai gan biju bez izglītības un aroda, šo to pratu darīt. Kopā ar vienu lietuvieti un ukraini bijām norīkoti strādāt galdniecībā, jo vietējiem virsniekiem - lēģera darbiniekiem cēla mājas, mums vajadzēja taisīt logus, durvis un citas lietas. Es pa kādu pavaļas brīdi biju no koka izgriezis rotaļlietu. Lēģera priekšniekam tā ļoti iepatikās. Viņš bija ļoti švītīgs, man liekas - kādas citas tautības, ne krievs. Tā man lika taisīt rotaļlietas, un to jau nevarēja saukt par smagu darbu, ja salīdzina, ka vairums no mums uz maiņām strādāja šahtās. Kamēr bija karš, ēdināšana nebija pārāk slikta, bet, kad karš beidzās, ēdām sakapātas, pat nemazgātas vārītas sarkanās bietes. Sākās dizentērija, lielākā daļa nomira, mūs bija nomocījušas utis...

Es vēl šodien brīnos, kāpēc krievi savus tautiešus lēģerī neizmantoja darbā medpunktā, grāmatvedībā, pat virtuvē ne - tur visur strādāja vai nu latvieši, lietuvieši vai citu nacionalitāšu ieslodzītie. Krievu lēģerī bija daudz. Vecākie bija labsirdīgi, bet jaunie - nežēlīgi un kauslīgi. Atceros, kā vienu labi pārmācīja pampāļnieks Edelmanis, kādreizējais aizsargu priekšnieks. No tā laika pret mums, latviešiem, lēģerī izturējās ar cieņu."

Grūtības liek daudz ko saprast

1951. gadā, kad Voldemārs jau bija atgriezies no Krievijas, viņš apprecējies (ar ezernieci, starp citu - gleznotāja Jūlija Lekuža māsu). 1952. gadā abi ar sievu atnāca dzīvot uz Kursīšu "Ķesterātiem". "Kad sākām te dzīvot, visapkārt bija vieni vienīgi krūmi, tautas nams no Ulmaņa laikiem un vēl viena būdiņa. Citu māju tuvumā nebija. "Ķesterātu" veikalā strādāt bija diezgan bīstami, vairākas reizes tas tika aplaupīts," atceras Voldemārs. Pirms tam viņš bijis veikalnieks Silaiņos. Ezerē pirmais lepojies ar motociklu. 1952. gadā šeit, Kursīšos, sāka strādāt abi ar sievu.

Grīni tur lopiņus, jo ar pensijām vien grūti iztikt. Voldemāram tuvojas astoņdesmit, un pats jūtoties pavisam knaps. Taču par dzīvi viņš nežēlojās nevienu brīdi mūsu tikšanās laikā. Gluži otrādi. Teica, ka cilvēks, kas nav pārvarējis grūtības, vienmēr sūkstās, ka viņam dzīvē neveicas. Tikai tas, kas pa īstam cietis, saprot, ko nozīmē dzīvot; to, ka ik dzīves mirklis - vieglāks vai grūtāks - ir skaists un vienreizējs, jo cita tāda vairs nebūs. "Vienmēr saku, ka man iet labi, jo zinu - citiem ir grūtāk. Man galu galā ir trīs dēli," saka Voldemārs Grīns.