Vai bija jāpretojas Latvijas okupācijai?

17. jūnijs - Latvijas okupācijas diena 1940. gadā. Šīs liktenīgās dienas priekšvēsture saistās ar 1939. gada 23. augustā noslēgto Molotova - Ribentropa (Staļina - Hitlera) paktu.

Pakts, kas sastāvēja no neuzbrukšanas līguma un slepenā protokola, tika parakstīts Kremlī. Ar to būtībā bija izlemts Baltijas valstu liktenis, jo Rietumvalstis ne drošību, ne palīdzību negarantēja. Īsā laika sprīdī PSRS panāca sev labvēlīgu līgumu noslēgšanu ar Baltijas valstīm (ar Igauniju - 28. septembrī, ar Latviju un Lietuvu - 5. oktobrī).

Ar šo līgumu tika izlemts Latvijas liktenis, jo Staļins un Molotovs sarunā ar Latvijas ārlietu ministru Munteru atklāti pateica, ka līguma neparakstīšanas gadījumam paredzēti pie Latvijas robežas sakoncentrētie lielie kājnieku un tanku spēki. Arī Latvijas robežsargi un aģentūra ziņoja par ievērojamu krievu karaspēka daļu koncentrāciju.

Sarkanās armijas motorizētās daļas un tanki ātri šķērsoja robežu un izvietojās nozīmētajās vietās, lielākoties - Latvijas armijas kazarmās. Īstajiem saimniekiem nācās meklēt zemē jaunās "mājas". Cieta arī civilie objekti. Piemēram, Ezerē Sarkanās armijas vīriem bija iepatikusies vidusskola, kur arī tika izvietota tanku brigāde un citas karaspēka daļas.

Pienāca 1940. gada vasara. Gandrīz katram Latvijā bija skaidrs, ka karš tuvojas arī mūsu valstij. Rietumeiropa jau bija Hitlera nagos. Savu tiesu sagrābt steidza Staļins. Maskava domāja, ka izdosies "uzspridzināt" Latviju no iekšienes, cerot uz strādnieku un zemnieku streikiem un nemieriem. Bet no tā nekas nesanāca. Jo latvieši taču redzēja, cik slikti apģērbti un apgādāti bija sarkanarmieši, kāds bija viņu intelektuālais līmenis. Prezidents Kārlis Ulmanis mierināja tautu un uzstājās pat ar ļoti kareivīgām runām. Bet viņa stunda jau bija situsi.

Naktī no 14. uz 15. jūniju spēcīga čekistu vienība iebruka Masļenku robežapsardzes postenī. Daļu no robežsargiem nogalināja, bet dažus kopā ar civiliedzīvotājiem aizdzina uz PSRS.

Kad arī šī provokācija nedeva gaidītos rezultātus, Sarkanās armijas karaspēks okupēja Latvijas teritoriju. Krievija bija izvēlējusies laiku, kad visas pasaules uzmanības centrā bija Parīzes krišana.

Vēsturniekiem joprojām nav vienprātības - bija vai nebija jāpretojas šim iebrukumam? Jāpiebilst, ka nebija vienotības starp Baltijas valstīm. Ja tā būtu bijusi, varēja mobilizēt 450 000 labi apmācītu karavīru. Pulkvedis un tiesību zinātņu doktors G. Grīnbergs atzina, ka nebija lielas praktiskas nozīmes pretoties krieviem, jo Latvijas armiju tik un tā iznīcinātu. Bet tam būtu bijusi ļoti liela morāla nozīme paaudžu paaudzēs. Pulkvedis uzskata: "Labāk krist kaujā, nekā iet bojā Litenē kā lopu kautuvē, čekas pagrabos vai mirt bada nāvē Sibīrijas izsūtījumā." Kādreizējais Kara skolas priekšnieks A. Kripēns uzskatīja, ka "par spīti trūkumiem cīņu pret uzbrucējiem mēs tomēr varējām pieņemt, to prasīja armijas un tautas noskaņojums".

Skaidrs, ka pretošanās gadījumā latviešu tautas liktenis būtu citāds. Kļuvis zināms, ka 1941. gadā tika plānota vēl viena masveida izvešana, kuru iztraucēja karš. Tas uzskatāmi pierāda, ka nepretošanās un uzticēšanās pretinieka goda prātam pielīdzināma nodevībai. Tautas likteni nedrīkst izlemt viens vai daži cilvēki.

Arī tagad jāapzinās, ka paši saviem spēkiem mēs savu neatkarību nevaram nosargāt. Ir nepieciešams iekļauties NATO, un - jo ātrāk, jo labāk. Eiropā jau sāk celt galvas gan galēji labie, gan kreisie dažādu nokrāsu teroristi. Tādēļ nepieciešami sabiedrotie un pašiem savi profesionāli bruņotie spēki.