Un sākās Otrais pasaules karš...

Ka karš ir pie durvīm, 1941. gadā nojauta daudzi, bet, ka vāciešu karaspēks tik strauji izies cauri Latvijai, - tikai nedaudzi. Jau 4. jūlijā trīs vācu tanku divīzijas sasniedza valsts robežu.

Vācu karavīri tika sagaidīti kā atbrīvotāji - daudzviet pat ar puķēm. Sāka darboties nacionālie partizāņi. Mūsu novadā - Kursīšu partizāņu grupa, kura bijusi slikti bruņota, tomēr aizturējusi 14 gūstekņus. Daži gūstekņi bijuši tik apstulbuši, ka meklējuši Berlīni. Kā man stāstīja E. G., pie kāda nošauta krievu virsnieka atrasta planšete ar vācu kontrolētās teritorijas kartēm. Tagad retums ir pirms kara iespiestās kabatas formāta sarunu vārdnīcas, kuras pierāda, kurš kuram gribēja uzbrukt.

Padomju darbinieki, komunisti un ebreji steidzās ātrāk atstāt Latviju, bet uz robežas NKVD (čekisti) ebrejus uz Krieviju neesot laiduši - tas šiem cilvēkiem draudēja ar drošu nāvi. Lai gan - Baigajā gadā vainojamie ebreji, kā arī latvieši un krievi bija paspējuši jau laikus nozust.

Ja Eiropas valstis būtu vienotas un noslēgtos līgumus pildītu, Vācijai nekad neizdotos uzsākt militāras akcijas. Redzot vadošo Eiropas valstu neizlēmību, Vācija viegli ieņēma Austriju un Čehoslovākiju. No šādām pozīcijām varēja uzbrukt uz visām pusēm. Vienīgie, kas prata aizstāvēt savu neatkarību, bija somi. Bet Somijas armija tikai atkaroja sev piederošo teritoriju un centās to nosargāt. Vācu karaspēka daļas gan tika ielaistas Somijā.

Vēl varēja apturēt karu, neļaujot vāciešiem ieiet Polijā. Varonīgie poļi tika nodoti. Tagad Vācija un Krievija stāvēja aci pret aci.

Nekad nepiekritīšu A. Suvorovam, kurš savā grāmatā "Attīrīšana" faktiski attaisno 1936. - 1940. gada Staļina represijas Sarkanajā armijā. Savukārt Hitlers izmanījās sapulcināt ap sevi daudzus nekam nederīgus cilvēkus, kuriem bija lielas ambīcijas.

Abās pusēs tika pilnveidoti kājnieku ieroči. Tehnika un lidmašīnas prasīja daudz benzīna. Rumānijai bija nafta, tādēļ Sarkanā armija Besarābijas atbrīvošanu uzskatīja tikpat kā par kara pieteikumu.

Visu nosaka valsts resursi (nafta, benzīns, akmeņogles, tērauds, svins, kaučuks un citi karam nepieciešami materiāli). Ir jābūt spēcīgai kara rūpniecībai. Vācijā jau kopš 1938. gada bija ieviesta uztura kartīšu sistēma.

Hitlers neņēma vērā slaveno ķeizara Vilhelma izteikumu, ka Vācija nedrīkst karot divās frontēs. Fīrers, sabiedroto Itāliju glābdams, iesaistījās karā Dienvidslāvijā un Grieķijā. Zaudētais mēnesis Vācijai dārgi maksāja.

Neraugoties uz panākumiem 1941. gadā, aiziešanai līdz Staļingradai un Kaukāzam, 22. jūnijā Vācija, uzbrūkot Padomju Savienībai, karu jau bija zaudējusi.

Latviešiem bija jāpalīdz vācu armijai izdzīt krievus no Latvijas teritorijas un tālāk neiet, bet dibināt spēcīgu nacionālo pagrīdi. Jā, būtu upuri, koncentrācijas nometnes, trūktu ieroču, būtu grūti uzturēt sakarus ar Zviedriju un Angliju. Taču tā būtu cīņa par neatkarīgu Latviju. Nav precīzu ziņu par to, cik mūsu cilvēku krituši Volhovā, bet pieejamie skaitļi liecina, ka tur esam zaudējuši apmēram 50 000 savu karavīru.

Gaidu, kad par kara sākumu sāks rakstīt tie, kas to pieredzēja. Katrā pagastā taču tas notika citādi.