"Man patīk iemācīties ko jaunu"
Kopš oktobra par lielu un mazu pampāļnieku matiem rūpējas frizierīte AIGA SLIKŠĀNE. Aizvakar, kad bija viņas viena no divām nedēļas darba dienām, sastapām Aigu kārtojam kādas pampāļnieces matus.
Uzmetusi pēdējo skatu savam attēlam spogulī, sieviete uzsmaidīja un, šķiet, bija apmierināta ar pārmaiņām, ko redzēja. Promejot viņa sacīja: "Tā tiešām ir Pampāļu kā lauku pagasta liela priekšrocība, ka nu mums ir sava friziere. Kā bija agrāk? Pirmkārt, ceļš uz Saldu prasa gan laiku, gan izdevumus. Kam nav savas mašīnas, bija jārēķinās ar autobusa grafiku. Dažkārt ziemā puteņu dēļ autobuss nekursēja nemaz. Citreiz gaidi - varbūt atbrauks kāda friziere no pilsētas, retumis jau tā notika. Bet nu - atnāc tepat, safrizējies kaut vai katru nedēļu, sakopts un priecīgs labā omā ej mājās vai ciemos."
Izmācās kursos bezdarbniekiem
Aiga Slikšāne stāsta, ka savu individuālo darbu Pampāļos uzsākusi pērnā gada oktobra beigās. Bet pirms tam viņa mācījusies Nodarbinātības valsts dienesta organizētajos kursos bezdarbniekiem. Tie pusgadu notikuši Rīgā. Aiga atzīst - šādi kursi dod jaunas iespējas cilvēkiem, kuri nesaskata savu spēku pielietojumu vai kuri nespēj atrast darbu specialitātē. Tie ļoti daudziem pavēruši iespējas atrast darbu un justies atkal vajadzīgiem. Vienlaikus ar frizieru kursiem bezdarbniekiem piedāvāti daudzi citi, bet Aigai gribējies izmācīties par frizieri un noteikti strādāt Pampāļos. Frizierīte smejas, ka lielajā sadzīves pakalpojumu namā (tieši tādām vajadzībām savulaik tika būvēta iespaidīgā ēka pašā Pampāļu centrā) nu ir vienīgā sadzīves pakalpojumu darbiniece.
"Kursi maksā ļoti dārgi, un, ja tie būtu jāsamaksā man pašai, diez vai varētu atļauties. Plus instrumentu iegāde, dzīvošana Rīgā, viesnīcas apmaksa. Mums Nodarbinātības valsts dienests ne tikai sedza šo kursu izmaksas, bet arī maksāja stipendiju, kursu laikā viesnīca bija par brīvu. Atlika tikai mācīties. Man patīk mācīties, justies kā studentei citu tādu pašu studentu vidū, un es pati gribēju. Pirms tam neilgu laiku biju strādājusi par pārdevēju, man patika darbs ar cilvēkiem, un arī frizieres darbs tāds ir. Ja vien būtu iespēja, es atkal gribētu mācīties," saka Aiga.
Viņas kluss sapnis ir stilistu kursi. Lai gan patlaban kas tāds liekas neiespējams, Aiga saka: kas zina... Viņa arī stāsta, ka ne viena vien jauna sieviete, kura auklē mājās mazu bērniņu, ar laiku gribētu apgūt kādu profesiju un izmācīties kursos, bet nav, kam uzticēt rūpes par mazuli. Rīga tomēr ir tik tālu, un ne visas var atļauties būt prom no mājas ilgu laiku.
Darbs dod gandarījumu
"Man klienti sāka nākt pamazām gan sievietes, gan vīrieši. Te var ne tikai nogriezt matus, bet arī ielikt ilgviļņus, krāsot, balināt šķipsnas - ar vienu vārdu sakot, kļūt skaistam." Aiga atzīst, ka frizieris lauku pagastā nebūs bagāts, bet maizei nopelnīt var. "Nauda, bez šaubām, ir svarīga, bet es visvairāk priecājos, ka varu darīt tādu darbu, kas man tiešām patīk un interesē, nevis strādāt tikai un vienīgi tādēļ, lai nopelnītu. Ja klients ir mazturīgs, es taču nevaru noteikt augstas cenas. Tomēr laukos daudz kas ir lētāks, piemēram, nav tik dārga telpu noma, nav tik dārgi komunālie pakalpojumi, kā pilsētas frizētavām."
Citu būtisku atšķirību salīdzinājumā ar pilsētas frizētavām neesot. Tāpat noteiktos periodos ir klientu uzplūdi, tad seko klusāks periods. Tāpat kā citās frizētavās, ir trakais izlaidumu laiks. Tad pirmās jaunkundzes un kundzes pieteicās pat septiņos no rīta, un pēdējo safrizēja īsi pirms izlaiduma sākuma sešos vakarā. Aiga gan esot dzirdējusi, ka citur frizieres darbu esot sākušas pat piecos no rīta. Kad vakarā pēc tik intensīvi nostrādātas dienas tiec mājās, nogurums milzīgs, jo visa diena pavadīta, kājās stāvot. Ziema allaž ir klusāka, vasarā frizējas vairāk.
"Varbūt manā frizētavā vēl nav tā, kā pašai gribētos iekārtot, bet es nesūdzos, jo man patīk mans darbs," saka Aiga. Tā kā viņa dzīvo netālu no darbavietas, pampāļnieki dažkārt viņu sameklē arī mājās, un viņa strādā agrāk no rīta vai krietni vēlāk vakarā, nekā ir oficiālais darba laiks. "Es saprotu: ja cilvēkam pēkšņi kaut kur jābrauc un jāsakārto mati, kur to lai izdara? Protams, es neatsaku, un man ir prieks, ka klients ir apmierināts."
Citi raksti sadaļā: Sabiedrība
- Smilšu kastes pārtop zirņu dobēs 14.04.2026
- Pirmo reizi — no A līdz Z 10.04.2026 01:00
- Likums sargā seniorus no vardarbīgiem pēcnācējiem 10.04.2026
- Saldū nodzīvotas dzīves vitrāža 10.04.2026
- Rītdiena un parītdiena — pie amatu meistariem 10.04.2026
- Ergoterapeite netipiskā darba vietā — skolā 07.04.2026
- Avīze šajā nedēļā rakstīja 07.04.2026
- Radījušas mājīgu namu lūgšanām 31.03.2026 08:19
- Ne jau mistiska Brisele ko tādu izdomājusi 31.03.2026 08:19
- Avīze šajā nedēļā rakstīja 31.03.2026 08:19
- Par mammām, kas ir puse cilvēces 27.03.2026
- Augu barības vielas jānoķer, pirms tās nokļuvušas jūrā 27.03.2026
- Vismazākā un visplēsīgākā pūce. Tas ir apodziņš. 24.03.2026
- Veci meži — apodziņa mājas 24.03.2026
- Tuk, tuk! Kas te dzīvo? 24.03.2026
- Saldus pēc kara 24.03.2026
- Ko Latvija runā pasaulē 24.03.2026
- Avīze šajā nedēļā rakstīja 24.03.2026
- Aktualizē ādas sēnīšu riskus 24.03.2026
- Saldus pēc kara 20.03.2026
- Mūžībā aizgājuši 20.03.2026
- Laulības un bērni 20.03.2026
- Vissvarīgākās sarunas — pie virtuves galda 17.03.2026
- Saldenieku tops pa pusei gatavs 17.03.2026
- Jauniešiem patīk, ka lauku sētā darbu daudz 17.03.2026
- “Ne bailes, ne bažas mūs vadīs.” 13.03.2026
- Lāsma Rumpe: “Rutīna nav domāta man.” 13.03.2026
- Investoru padome: Latvijā ir otra labākā nodokļu sistēma 13.03.2026
- Saldus Zemei taupīta fotogrāfija 10.03.2026
- Avīze šajā nedēļā rakstīja 10.03.2026
