Tā precas itālieši

Saldū, Zīļu ielā, Maritai un Andrim Fogeļiem kaimiņos dzīvo Dzintra un Vitauts Končus. Interesanti, ka abas ģimenes pirms dažām nedēļām bija ielūgtas kāzās Itālijas ziemeļos. Precējās Maritas māsa Dana ar itāļu puisi Roberto un Dzintras meita Sintija ar itāļu puisi Fabricio.

Dana dzīvo Prignano ciematiņā netālu no Sasuelo un sāks strādāt flīžu tirdzniecības firmas birojā, bet Sintija - Modēnā, kur nesen sākusi strādāt gaļas pārstrādes rūpnīcā.

Dana ar nākamo vīru iepazinās, strādājot Liepājā arhitekta Pīlēna birojā un braucot uz Itālijas flīžu tirgiem izvēlēties flīzes. Sintija savu nākamo vīru sastapa Rīgā, klubā. Viņš kopā ar draugu bija atbraucis apskatīt Latviju.

Interesanti, ka no Prignano līdz Modēnai ir 45 kilometri. Kāzas notika ar nedēļas intervālu. Marita un Andris uz Itāliju lidoja ar lidmašīnu, bet Dzintra, Vitauts un Sintijas vecmāmiņa brauca ar vieglo automašīnu, ceļā pavadot 29 stundas.

Līgavas kleitu nedrīkst rādīt

Itālijā ir ticējums, ka līgavainis nedrīkst iepriekš ieraudzīt līgavas kāzu kleitu, tāpēc tā tiek slēpta.

Sintija savu kleitu nopirka jau vairāk nekā pirms gada Rīgā. Valentīndienā kāzu kleitām bija atlaides. Sintija to izmantoja un par kleitu samaksāja 100 latus. Toreiz par kāzām vēl pat nekas konkrēts nebija norunāts. Kleita tika atvesta pie mammas uz Saldu. Kad pagājušajā vasarā Fabricio brauca pie Sintijas mammas, kleitu nācās rūpīgi paslēpt, lai viņš to nejauši neieraudzītu. Pirms kāzām Dzintra kleitu veda meitai uz Itāliju.

Dana kāzu kleitu Itālijā izvēlējās kopā ar vīramāti. Vienā veikalā tika nopirkta kleita, kurpes, zeķes... Kleita izmaksāja apmēram 1000 latus. Itālijā tas ir dārgs pirkums.

Laulāties brauc atsevišķi

Kāzu rītā uz baznīcu vai municipalitātes ēku (kā kurš pāris izvēlējies) vispirms aizved līgavaini. Pa to laiku sapoš līgavu, kuru ar citu automašīnu ved uz kāzu norises vietu.

Sintija un Fabricio laulājās katoļu baznīcā. Līgavaini baznīcā ieveda viņa māte, viņš tur gaidīja līgavu, kuru ieveda tēvs. Ceremonija notika itāļu valodā, taču pāris teikumus mācītājs bija iemācījies pateikt arī latviski. Mācītāja runa esot atšķīrusies no Latvijā ierastajām. Viņš stāstījis, kā Sintija ar Fabricio iepazinušies, ko darījuši četros pazīšanās gados līdz kāzām. Laulību gredzenu Itālijā uzvelk kreisās rokas zeltnesī.

Kad ceremonija bija galā, jaunlaulātie devās ārā no baznīcas, kur pēc itāļu tradīcijas tika apbērti ar rīsiem. Tad arī sanākušie draugi viņus apsveikuši. Itālijā nav pieņemts līgavai dāvināt ziedus. Arī dāvanas bieži vien saņemtas jau pirms kāzām. Parasti dāvina naudu, lai būtu, par ko sarīkot kāzas.

"Tad arī līgavai jāmet savs ziedu pušķis viesu pulkā. Tā sieviete, kas pušķi noķer, arī drīz precēsies. Taču Sintijai negribējās savu līgavas pušķi aizmest, tāpēc viņa to paturēja. Pie baznīcas ārpusē šajā laikā valdīja dienvidniekiem raksturīgā jautrība, skaļums un vienkārša atmosfēra. Ievēroju, ka itālieši uz kāzām nedodas tik ļoti sapucējušies, kā ierasts Latvijā," stāsta Dzintra.

Dana laulājās municipalitātē, tur visa ceremonija notika tieši tāpat. Tikai, lai nokļūtu līdz laulību vietai, nācies iet cauri vairākiem kabinetiem, kur darbinieki strādājuši pie saviem rakstāmgaldiem.

"Laulību liecinieki bija līgavas draudzene un līgavaiņa draugs. Viņu pienākums bija apliecināt ar saviem parakstiem laulību faktu, un tas arī viss. Itālijā kāzās vedēju, kuri organizē dažādas izdarības, nav. Pēc salaulāšanās jaunais pāris brauca uz kādu skaistu vietiņu fotografēties, bet viesi jau devās uz svinībām restorānā," stāsta Marita.

Dana savu līgavas pušķi arī neesot iemetusi viesos, bet atsūtījusi uz Latviju mammai.

Trīs stundas restorānā

"Itāļi ir skaļa tauta. Jau no pirmā mirkļa restorānā visi pārpārēm sarunājās. Kad sēdāmies pie galdiem, līgavai bija jānoņem plīvurs un jāuzliek ziedu vainadziņš. Dejošana kāzās parasti nenotiek. Vēl viņiem ir tradīcija sagriezt jaunā vīra šlipsi, kuru pa mazam gabaliņam izpārdeva viesiem," ievērojis Andris.

"Tur visu laiku notiek liela staigāšana. Jaunais pāris ik pa laikam apstaigā visus viesus pie galdiem un fotografējas, tiem nostājoties aiz muguras," tā Marita.

Uz galdiem sākumā bijuši salikti tikai tukši trauki. Danas un Roberto kāzu mielastā katram viesim priekšā bijuši astoņi šķīvji. "Visi dzer vīnu vai ūdeni. Nekādi tosti netiek saukti, un viens otru iedzert arī neuzaicina. Katrs pats ielej un iedzer.

Tie astoņi ēdieni bija uzkodas - melone ar šķiņķi, torfelini zupa, makaroni, latviešu rasolam līdzīgi salāti, makaronu sacepums, risoto, kartupeļi ar trīs veidu gaļu. Saldajā ēdienā bija tāds kā dzēriens - atspirdzinošs un kuņģa darbību veicinošs. Protams, kūka," atceras Andris un Marita.

"Mums restorānā uz katra galda bija lapa, kur uzrakstīti viesu vārdi, kam tur jāsēž. Pirmais, ar ko cienāja, bija lazanja. Ļoti garšīga, ne tāda, kādu pie mums var dabūt. Nevarējām saprast, kā jāēd otrais ēdiens. Uz galda nolika lielu bļodu ar redīsiem, zaļiem seleriju kātiem, salātiem, sīpoliem. Itāļi mums mācīja, ka mazā trauciņā jāielej eļļa un etiķis un dārzeņi tajā jāiemērcē un jāēd kā salāti," atceras Sintijas mamma.

"Pie bāra varēja izvēlēties kādu glāzīti stiprāka dzeramā - grapu (no vīna pārpalikumiem ražots) vai nočino (taisīts no zaļiem valriekstiem). Piecdesmit gramus grapas izdzēru kompānijā ar kādu vācieti. Itāļi dzer ļoti maz. Neviens no viesiem nebija pat viegli iereibis," atceras Vitauts.

Visiem kāzu viesiem tiek pasniegtas nelielas dāvaniņas - bombonieri. Tās ir konfektītes kopā ar kādu mazu nieciņu - lellīti, vāzīti... - iesaiņotas baltā mežģīnē un ieliktas kārbiņā. Katrs cenšas savās kāzās bombonieri pasūtīt atšķirīgu. Šīs mazās dāvaniņas tiek krātas un ik pa laikam aplūkotas.

Svinības restorānā turpinājās trīs, četras stundas. Sešos vakarā visi devās pa mājām. Uz jaunā pāra mājām dodas tikai paši tuvākie radi un daži draugi, kuri vēl nedaudz mājas priekšā uz asfalta padejo. Līdz ar to kāzas ir nosvinētas.

Bet jaunais pāris dodas kāzu ceļojumā. Dana ar Roberto aizbrauca uz Montekarlo. Sintija un Fabricio kāzu ceļojumā ar kuģi pa Vidusjūru dosies nākamvasar, kad būs tam nopelnīta nauda.

Kad vaicāju, vai nav žēl meitu un māsu atstāt Itālijā, tik tālu no Latvijas, gan Sintijas mamma Dzintra, gan Danas māsa Marita teica, ka abas latviešu meitenes tur tiek mīlētas un lolotas. "To nevar noslēpt. Ģimenē ir ļoti laba un sirsnīga atmosfēra. Vienā mājā dzīvo vecvecāki, vecāki un bērni," saka Marita.

"Es Fabricio vecākiem pajautāju, vai viņi manu Sintiju maz var paciest. Tēvs teica, ka esot ļoti laba vedekla," komentē Dzintra.

Itālieši nesteidzas agri precēties. Sagaidot divdesmit deviņus, trīsdesmit gadus un tad arī vēl lūkojoties pēc ārzemniecēm. Itālijā esot daudz marokāniešu, kuras ir musulmanietes un staigā, satinušās lakatos. Fabricio tēvs teicis - latvietes ir daudz labākas!

Itāļu valodas zināšanas

Marita jau turpbraucot bija iemācījusies itāliski dažas pieklājības frāzes. Bet, mājup braucot, abas ģimenes jau diezgan daudz ko sapratušas.

Visnaskāk dažādus itāļu vārdus tagad prot pateikt Vitauts - bella (skaista), ragaca (meitene), si-si (jā,jā), ariverdeči (uz redzēšanos), majale (cūka).

"Es tagad zinu, ka vīrs itāliski ir marito. Sākumā nevarēju saprast, kāpēc viņi visu laiku tā saka, vai tad par mani runātu? Es Danai esmu misurella (māsa), un Andris man ir marito," smejas Marita.

"Kad Fabricio atbrauc uz Latviju, ciemos ejot, viņš saka labvakar un vienmēr par to ļoti smejas. Izrādās, ka itāliski lavaka ir govs," atceras Dzintra.

Fabricio tēvs arī iemācījies dažus vārdus latviski. Lai atcerētos vārdu negribu, viņš to salīdzina ar nēģeris autobusā.

Iespaidi un pārsteigumi

"Itālijā ir ļoti daudz smēķētāju. Pat mūsu septiņdesmit astoņus gadus vecā omīte, astoņdesmit septiņus gadus vecais opītis. Viņi par mums, nesmēķētājiem, teica, ka mēs gribot conserviert salute, tātad - saglabāt veselību. Bet paši stāstīja, ka tēvs smēķējis visu mūžu, dienā izdzēris divas vīna pudeles un nodzīvojis pāri deviņdesmit gadiem," stāsta Marita.

"Kad gājām pirms mājās braukšanas atvadīties, mūsu deviņdesmit divus gadus vecais itāļu vectētiņš bija aizgājis uz krogu spēlēt kārtis. Kad vaicāju, kā gāja kāršu spēlē, viņš brīnījās par šādu jocīgu jautājumu. Viņš taču vienmēr vinnējot!" tā Dzintra.

Latvieši pamanījuši, ka itāļi ēd veselīgāk nekā mēs. Gandrīz nedzer stipros alkoholiskos dzērienus, ēd daudz dārzeņu, dažādus sierus. Bet gaļu, tāpat kā mēs, - ļoti daudz. Lazanja, grilēti dārzeņi ar cūku ribiņām, slavenās itāļu picas - tas viss ticis nogaršots.

Marita un Andris cienāti arī ar itāļu ziemas ēdienu - pildītām cūku kājiņām. Modēnas apgabalā raksturīgi eļļā vārīti mīklas spilventiņi ar džemu. Tādi pufīgi un čaukstīgi.

Itāļi esot atraisīti un skaļi, ļoti brīvi, bet rokas un kājas pa gaisu vis neejot.

Vitauts novērtēja Itālijas labos ceļus. Nobraucis neskaitāmus kilometrus, un nav trāpījusies neviena bedre. Arī visas mājas esot ļoti sakoptas, nokrāsotas.

"Visskaistākās emocijas bija sniegotajos kalnos 2950 metru augstumā un pieaugušajiem domātajā Gardaland atrakciju parkā," atceras Dzintra. Sintija un Fabricio viņus aizveda ekskursijā arī uz Venēciju.